Šogad iznācis ļoti daudz tiešām interesantu spēļu, kas akcentēja jaunas un ne tik jaunas tradīcijas mūsu iemīļotajā industrijā. Diemžēl LevelUp administrācija nepaspēja lielu daļu no šiem projektiem izspēlēt, tāpēc Jums nāksies samierināties ar manu mazliet  antikomformisko, hipsterīgo un ar plānāku naudas maku apveltītajiem draudzīgāku spēļu topu.

Numerus decimus: Terraria

Terraria īstenībā ir sava veida fenomens spēļu vēsturē – es nekad neesmu redzējis tik veiksmīgi un perfekti nostrādātu viena nesen iznākuša spēļu projekta rimeiku divdimensiju formā, kurš pie tam nopelnīja tādu daudzumu naudas, ka pašlaik man ir vēlēšanās iesaistīties plaģiātisma profesijā. Visā nopietnībā, Terraria ar savu acīm tīkamo estētisko noformējumu un uzlabojumiem visos Minecraft trūkumos noteikti pelna to devu uzmanības, ko spēle ieguvusi. Arī tiešām dziļās un dinamiski progresējošās kartes ar saviem dziļajiem pazemes tuneļiem palīdzēja iegrimt Terārijas pasaulē un aizmirst, ka kaut kur pagrabā raud Nočs. Un, nolāpīts, pasakiet vēl, ka Minecraft nav vajadzīga sistēma, kas ļauj zināt, ko ellē varat izveidot sev pieejamajiem resursiem, nelienot vairākos simtos Wiki lapu.

Numerus nonus: Dungeons of Dredmor

Esot piedzimis mazliet vēlāk par 19. gadsimta sākumu, varu apgalvot, ka nevienā brīdī nebiju pa īstam pazīstams ar rouge-like spēļu pa-žanru. Tad nu caur šo 4 eiro budžeta indie spēli to uzzināju. Un man patika. Neskatoties uz to, ka Dungeons of Dredmor mehānika ir aizvēstures, kad reālā laika cīņām vienkārši nepietika resursu, atstāstījums, tas kāda iemesla pēc nešķiet uzspiests vai nabadzīgs. Kaujas bieži vien liek kārtīgi pārdomāt, kādu spēju izmantot, Dredmora pagrabi ir pilni ar dažnedažādiem savādiem artefaktiem un ieročiem, ko spēlētāja personāžam iegūt un pieejamas visas citas RPG spēļu tradīcijās iegājušas muļķības, tomēr visspēcīgākā Dungeons of Dredmor daļa ir tās noformējums. Ar veselīgu humoru apveltītā spēle joko par visu – lomu spēļu klišejām, par pašu spēlētāju un, protams, pati par sevi dažādos asprātīgos veidos. Arī grafika ir simpātiska un tamlīdzīgi.

Numerus octavus: Red Orchestra 2: Heroes of Stalingrad

Reālistiski FPS nekad gluži nav bijuši pārāk interesanti, būsim godīgi. Jā, Arma 2 tiešām varētu attēlot to, kas patiesībā notiek modernajā ASV armijā un godīgi saukties par simulātoru, tomēr, ņemot vērā, ka esmu mazliet tupenis, man šāda veida spēles šķiet tikpat interesantas, cik Microsoft Excel komandu mācīšanās. Red Orchestra 2 mani patīkami pārsteidza, pasniedzot (2. pasaules) karu vairāk vai mazāk reālistiskā stilā, pie reizes arī esot neticami interesants pasākums. Kareivju raudas pēc mātēm, norautas rokas un lodes vēderā, kas lēni un sāpīgi nogalina ar laiku, lēnām pārklājot  ekrānu ar miglainu, aukstu nāves filtru – tas viss ir vienkārši jautri. Pag, es to neteicu. Nu, jā, spēle ir interesants skats uz karu un dod tīkamu kontrastu tādiem “Amēeerika, FUCK YEAH!” gabaliem kā Modern Warfare 3 un Battlefield 3.

Numerus  septimus: The Binding of Isaac

Visi mēģinājumi padarīt Bībeles materiālus par datorspēļu materiālu ir bijuši pilnīgas neveiksmes un nespēlējami draņķi – tas bija skaidrs fakts līdz neparādijās Super Meat Boy izstrādātāju radītais brīnums – The Binding of Isaac. Rouge-like apvienošana ar Legend of Zelda, pievienojot tam šķipsniņu svēto rakstu mitoloģijas un piecas ēdamkarotes vizuālā vājprāta mūs ievilka baisā, asiņainā un mazliet pretīgā pasaulē, kur uz katra soļa izvelkas ārā Īzaka saprāta radīta kroplībradība – ļauna un gatavu iznīdēt visu skaisto. Vēl, protams, jāatzīmē, ka spēle ir apveltīta ar apbrīnojami izcilu skaņas celiņu un brīnumainu grafiku. Ar brīnumainu es domāju – labi uzzīmētu, ja nu kāds iedomājās gaidīt L.A. Noire līmeņa tehnoloģiskos sasniegumus.

Numerus sextus: Tribes Ascend

Jā, spēle pašlaik atrodas Closed Beta stadijā, bet šim faktam atļausimies pārlaist pāri acis, jo, velns un elle, citādi man pietrūkst lietu, ar ko piepildīt topu. Tribes Ascend tātad ir žēli nosprāgušās Tribes franšīzes reinkārcija, kombinējot klasiskās kosmiskā FPS tradīcijas ar mūsdienām nepieciešamajiem jauninājumiem. Un, manuprāt, Hi-Rez Studios projekts jau pašlaik šo cēlo mērķi ir gandrīz izpildījis. Slēpošana darbojas lieliski, ļaujot gandrīz vai izjust sejā sitošās gaisa brāzmas, kuras rastos, ja Jūs ar 250 kilometriem stundām dragātu pa kalna nogāzi. Ieroču balistika ir vienkārši lieliska – precīzi trāpīt ar spinfūzoru trāpīt pretinieka pārsteigtajā sejā ir tik daudz patīkamāk nekā iebakstīt savu MI6 terorista purnā un noklikšķināt. Stop, objektivitāte, objektivitāte, objektivitāte. Khe, gribēju teikt, ka Tribes Ascend dod labu alternatīvu pierastajai FPS kārtībai ar savu spēcīgo balansu, dziļumu un pārsteidzoši jēdzīgo noformējumu. Un Tomāts pats ir vainīgs, ka nepatīk.

Numerus quintus: Trine 2

Saliekam kopā vairākus lieliskus elementus vienā foršā indie spēlē. Pasakains, košs un atmosfēru izvirdošs noformējums – ir. Jautrs, bet pārdomāts, pirmo daļu papildinošs spēles process, iesaistot Lost Vikings līdzīgu komandas darbu – ir. Labsirdīga humora izjūta – bez šaubām ir. Jau Frozenbyte raksturīgais, ausis apmīļojošais mūzikas celiņš – protams. Kopā sanāk Trine 2. Jautājumi?

Numerus quartus: LIMBO

LIMBO uz Steam kuģa platformas ieradās tikai 2011. gada augustā, tāpēc man vienkārši nebija iespējas ar to iepazīties konsolistiem pieejamajā laikā. Biju palaidis garām ko vienkārši izcilu. Viena no unikālākajām atmosfērām datorspēļu vēsturē ir LIMBO vizītkarte, kura ietver ne tikai noformējumu, bet arī pašu spēles procesu. Maza zēna lēna psiholoģiska sagraušana, liekot viņam pārvarēt arvien drausmākus darbus, lai izglābtu savu māsu no starpnāves tukšuma vien šķiet intriģējošs koncepts, tomēr izstrādātājiem ir izdevies to pacelt jaunā līmenī, piešķirot spēlei klusu, piekāpinātu un mazliet baisu noformējumu – melnbaltus toņus un praktiski neeksistējošu mūzikas celiņu. Tas kaut kā kopā izveidoja tik lielisku spēli, ka mana dvēsele joprojām atrodas iesūkta limbo pasaulē.

Numerus tertius: Portal 2

Vai kaut kas vispār jāstāsta par šo nopulēto, sižetiski aizraujošu, spēļproceski perfekto spēli. Izcils stāstījums, perfekts noformējums, līdz mazākajai detaļai nostrādāts spēles process – tas viss ir šeit un nav vairs jāapspriež. Heil Wheatley!

Numerus secundus: Serious Sam 3: BFE

Es tikko pamanīju, ka šogad iznāk nežēlīgi daudz trešo daļu – Battlefield 3, Modern Warfare 3, Postal 3, Gears of War 3 – pilnīgi ož pēc sazvērestības… Par tēmu – Serious Sam 3 nav gluži perfekta spēle – ik pa laikam ir problēmas ar tempu, arī pats process var kaut kad kļūt vienmuļš. Bet tomēr – man tā patīk labāk par Portal 2, jo Nopietnais Sems ir tik nolādēti jautrs – te vardarbīga netiek glorificēta, nē, tā tiek svinēta ar litriem asiņu, iekšu un ložu. Košās cīņas, ko pavada garstāvokli paceļošs metāls, ir spraigas un patīkamas, liekot pa reizei piedomāt, jo ir atgriezušās medpakas un dzīvības procenti – te aiz stūra vairs nepietiek palīst, lai izpiestu no ķermeņa lieko svinu. Serious Sam 3 izgaro to pašu fenomenālo ekstāzes stāvokli, ko izraisīja kā iepriekšējie Nopietnie Semi, tā Duke Nukem, Doom un Blood. Tāpēc – priecājamies un sadodamies rokās, jo Sems ir nācis mūs glābt.

Primus: Revenge of the Titans

Pirms tieku nomētāts ar akmeņiem un nosaukts par hipsteru klana hipsterīgāko hipsterkarali, teikšu, ka nevaru īsti izskaidrot, kāpēc man Revenge of the Titans patika labāk par visām pārējām spēlēm šogad. Ir iemesli, kāpēc tā ir laba spēle, ne labākā. Šis Tower Defence variants vienkārši kaut kāda iemesla dēļ dziļi rezonēja ar manu neveselo saprātu. Vai tā būtu spēcīgā progresija spēles laikā, vai jaunu kažoku ieguvušais 16 bitu noformējums. Revenge of the Titans vienkārši ir līdz šim labākais torņu aizsardzības žanrā iznākušais produkts, kurš sevī iekļauj arī pāris RTS dinamiskos elementus, ļaujot spēlētājam izpausties ar neskaitāmiem stratēģiskajiem paņēmieniem. Titāni izpilda visu, ko tie piedāvāja līdz perfekcijai un vēl tālāk, tāpēc tie vienkārši kaut kā netīšām man šogad iepatikās vislabāk. Q_Q

Pēcvārds: Lielākā daļa hītu manā topā neparādijās, jo es tos neesmu spēlējis. Esmu pārliecināts, ka Witcher 2, Skyrim, Deus Ex: Human Revolution un L.A. Noire ir lieliskas spēles, tomēr prasta slinkuma un/vai naudas trūkuma dēļ neesmu uz tām uzlicis savas netīrās ķetnas.