Kaut arī LevelUp pārsvarā nodarbojas ar latviešu valodu piekopjošās cilvēces daļas informēšanu par spēļu industrijas jaunākajām norisēm ziņu, ieskatu un recenziju veidolā, tomēr ir patīkami ik pa laikam paņemt pārtraukumu un iziet uz balkona, lai gremdētos pagātnē. Salīdzinot ar izklaides visuma brāļiem, mūsu digitālā vaļasprieka vēsture iespējams nav tik sena, taču tas nebūt nenozīmē, ka tā nav aizraujošu stāstu un interesantu faktu pilna. Ja nākotnes videospēļu vēstures grāmatas tapšana noritētu manā pakļautībā, tajā noteikti atrastos vieta pierakstiem par iespējams vienīgo virtuālās izklaides darbu, kas saules gaismu tā arī neieraudzīja tikai un vienīgi sava pārlieku sārtā satura dēļ – Thrill Kill.

Duelis ar karali

Laipni lūgts deviņdesmito nogalē, draugs! Es labprāt sīki un smalki izklāstītu, kāds aiz loga laiks vai kādas smaržas jūtamas virmojam gaisā, taču godīgi sakot, man nav ne jausmas un es tā pat šaubos vai tev interesē padsmit gadus vecas laika ziņas apvienojumā ar manu maņu orgānu dāvāto izjūtu aprakstu. Tā vietā teikšu, ka 1998. gada vasarā puiši un meitenes, kas savas dienas vada zem Paradox Development karoga, kā jau jebkurai uzcītīgai kompānijai piederošie, lej sviedrus un asinis strādājot pie iespējams sava pirmā, lielā projekta. Studiju par pavisam zaļu saukt būtu nekorekti. Pēdējo trīs gadu laikā viņi ir strādājuši pie divām spēlēm – divdimensiju platformera un kosmosa karadarbības simulatora – taču nu ir laiks ķerties pie rīkles kautiņu žanram, kur pašlaik galvenā monarha tronī dirn Mortal Kombat.

Pirmkārt, Eda Būna vadībā radītais Mortal Kombat un tā turpinājumi bija ļoti labas kaušanās spēles. Otrkārt, priekš sava laika sērija bija arī sasodīti asiņaina, galu galā, tieši Mortal Kombat bija viens no galvenajiem iemesliem, kas noveda pie amerikāņu ESRB (Entertainment Software Rating Board), spēļu vecuma ierobežojuma piešķirošās institūcijas izveides. Protams, paši lojālie Paradox darbinieki publiski neizteicās, ka dodas ringā ar Midway lolojumu, taču presei un geimeriem bija skaidrs – Thrill Kill dodas pēc Mortal Kombat.

Bez robežām

Brutālā un nežēlīgā vardarbība bija tas, kas sabiedrības uzmanību piesēja Thrill Kill, taču asins strūklakas, gaļas lietus un locekļu amputācija kailām rokām nebija vienīgais, kā izpaudās spēles vājprāts. Desmit slepkavas pēc nāves nokļūst mūsdienu ellē, kur tās pārvaldniece Marrūka aiz garlaicības sarīko turnīru ar galveno balvu reinkarnāciju – tāds ir Thrill Kill uzstādījums. Cīkstoņu rindās neatradīsi varoņa tēlu, jo ikviens no tiem ir sadistisks slepkava. Iepazīsimies ar dažiem! Dr. Faustus ir izbijis plastikas ķirurgs, kurš dievināja izkropļot savus pacientus; viņš ir apbruņots ar skalpeli un apakšžokļa vietā rēgojas fragments no lāču lamatām ar kuru palīdzību doktors saplosa katru nelaimīgo, kas gadās viņa ceļā. Billijs Tattū ir punduris ar Napaleona kompleksu, kurš pārvietojas un nogalina ar tērauda ķekatām. Klītuss ir kanibāls no laukiem, kura mīļākais ierocis ir vienmēr līdzi esošā “laimīgā kāja”, kas piederēja vienam no viņa upuriem. Beidzamais ir jāizceļ Jūdass – viduklī savienoti siāmas dvīņi; kamēr viens brālis uzņemas kāju lomu, otrs lauž galvaskausus. Ikvienam tēlam piemīt savs cīņas stils un īstā Mortal Kombat garā arī vairāki unikālie nogalināšanas paņēmieni, kuri, protams, ir viens barbariskāki par otru. Thrill Kill saturu lieliski apraksta pašu Paradox Development teiktais, ka viņi nekādā veidā sevi neierobežoja un necenzēja.

Skaidrs, ka spēles procesam vajadzēja iet roku rokā ar tās atmosfēru, kā rezultātā nevienam no tēliem nav klasiskā “veselības stabiņa”, kas ir neatņemama sastāvdaļa ikvienas citas tuvcīņas spēles. Tā vietā – “kill meter”. Dauzot pārējos elles iemītniekus katrs cīkstonis piepilda savu “kill meter” un līdzko tas ir pilns, kauslis ir spējīgs ar vienu paņēmienu nogalināt pretinieku. Protams, īpaši sārtā metodē. Šī sistēma atšķīra Thrill Kill no citiem žanra pārstāvjiem ar to, ka neļāva spēlētājiem piekopt uz aizsardzību balstītu taktiku.

Thrill Kill bija jākļūst par pirmo PlayStation ēras kautiņu spēli, kura vienlaikus atbalstītu četrus asinskārus spēlētājus. “Kill Meter” šeit iztukšotos visiem dalībniekiem brīdi, kad kāds tiktu nogalināts un pēdējai slepkavībai tika piedēvēts “Thrill kill” nosaukums. Tātad, īpaši asiņaini, piemēram, noraujot pretinieka rokas un izmantojot tās, lai nodauzītu viņu līdz nāvei vai noraujot nelaimīgajam sāncensim galvu, lai malktu no viņa galvaskausa asinis un visbeidzot appēstu nabaga roku. Nedaudz pārsteidz fakts, ka spēlētāji reizēm varēja arī sadarboties – viens pietur pretinieku kamēr otrs salauž ikvienu kaulu tā ķermenī. Jautrība visai ģimenei!

Jauna vadība – jauna attieksme

Paradox Development telpās atmosfēra bija saspringta. Darbs pie projekta tuvojās nobeigumam – spēle faktiski bija pabeigta un turpat vai ceļā, lai tiktu ierakstīta diskos; atlika vien nogludināt pāris pēdējos sīkumus. Līdzīga gaisotne valdīja Thrill Kill izdevēja, Virgin Interactive birojos, jo kompānija gatavojās pārmaiņām. 1998. gada vasarā par nieka 122 miljoniem britu mārciņu firmu iegādājās industrijas gigants Electronic Arts, kā rezultātā arī Paradox jaunākais lolojums nokļuva tās īpašumā. Šeit sākās problēmas. Jaunā valde palukojās uz Thrill Kill un nonāca pie secinājuma, ka nevēlas nekādu sakaru ar šo sasodīto spēli, kas pēc EA domām neapšaubāmi iedragātu kompānijas reputāciju. Ātri vien tika pieņemts lēmums – Thrill Kill izdots netiks.

“Mums nešķiet, ka spēles saturs ir pieņemams neskatoties uz to, kas to izdod. Spēļu kompānijām ir jāuzņemas atbildība par katru spēli, ko tās izdod. Dažreiz mēs veicam darbības, kurām citi nepiekrīt. Bet mums ir jāpieņem rūpīgi lēmumi. Tas bija Thrill Kill tonis un saturs. Kad jūs palūkojaties uz Mortal Kombat, jūs redzat kautiņu spēli, pretēji sadistiskai slepkavošanas spēlei. Thrill Kill ir slepkavošanas spēle. Šis produkts neatbilda mūsu standartiem par pieņemamu saturu.”

Tāds bija Electronic Arts oficiālais viedoklis. Viņuprāt Thrill Kill nebija vienkārši pārlieku vardarbīga, tā bija bezjēdzīgi brutāla. Lai pilnīgi aizbērtu spēles kapu, EA nolēma ne tikai to neizlaist, bet arī nepārdot citiem izdevējiem. Pat, ja valdes locekļi būtu pieņēmuši lēmumu spēli tomēr izdot tā vienalga tiktu pamatīgi apcirpta, jo ESRB tai bija piešķīruši pašu augstāko AO (Adults Only) vecuma ierobežojumu, kas nozīmēja, ka lielākais vairums veikalu ķēžu savos plauktos to nenovietotu.

Tiesības lemt

Kā jau spēj iedomāties, geimeri nejutās īpaši sajūsmināti. Dusmīgi e-pasti, gaudoši forumi un petīcijas, kas pieprasīja, lai jaunais izdevējs Thrill Kill davā dienas gaismu. Lieki teikt, ka atsaucību EA rindās šīs klaigas nerada, taču tas nebūt nenozīmē, ka vienīgās brutālā kautiņu simulatora kopijas stāv ieslēgtas seifā vai apraktas Ņūmeksikas tuksnesī. Bijušie Paradox darbinieki bezgalīgajos interneta plašumos sākotnēji nopludināja spēles beta versiju, bet vēlāk tur atrast varēja arī jau pabeigto variantu. Protams, neoficiāli.

Paradox Development dzīvoja tālāk un jau nākošajā gadā izlaida Wu-Tang: Shaolin Style, kura ne tikai izmantoja Thrill Kill dzini, bet arī iekļāva tajā iepazīstināto vienlaicīgu četru spēlētāju cīņu. Studija gadu gaitā izdeva dažāda kalibra projektus un to vēlāk pārpirka Midway Games, tādējādi kļūstot par Midway Studios – Los Angeles. Ironiskā kārtā šie puiši un meitenes 2005. gadā izstrādāja Mortal Kombat: Shaolin Monks.

Jautājums paliek – vai EA vajadzēja spēli izdot kāda tā bija? Iespējams. Finansiāli tas būtu murgs, jo kā jau minēju, Thrill Kill tika piešķirts AO vecuma ierobežojums, kas nozīmētu ļoti ierobežotu tirgu. Papildus tam, neskatoties uz spēles vērtējumu, tās izdevēju visticamāk vienalga sagaidītu pamatīga kritika no tradicionālajiem medijiem. Taču neizdot produktu aizbildinoties, ka tā saturs ir bezjēdzīgi vardarbīgs? Varbūt par to būtu jālemj sabiedrībai? Geimeri, kuru rokās nonāktu Thrill Kill varētu spriest un veikt lēmumu vai tās saturs ir pieņemams vai arī nē. Protams, tas viss no 1998. gada skatpunkta. Katrā ziņā, Thrill Kill neapšaubāmi ir viena no visu laiku bēdīgi slavenākajām spēlēm.