Jāsāk ar to, ka dīvainu sagadīšanos dēļ pirmo the Witcher daļu neesmu nemaz spēlējis, tāpēc ķeros šai spēlei klāt nebūdams nedz fans, nedz nīdējs. Skatos uz The Witcher 2 kā uz vēl vienu RPG. Kādi iespaidi?

Spēle sākas gana episki ar skaļu paziņojumu, ka Witcher laikam būs pieaugušo RPG. Ar virtuālajiem plikumiem, asinīm un lamuvārdiem jau pirmajās piecās spēles minūtēs. Geralts, kas ir spēlējamā varoņa vārds, ir nonācis cietumā, par karaļa slepkavību. Tālāk mums mazliet jāpaceļo monstru slepkavas atmiņās par to, kas tad īsti notika.

Domājot par Witcher pārņem dalītas izjūtas. No vienas puses spēle liekas puspabeigta un manāmais kļūdu daudzums ik pa laikam izrauj no spēles pasaules visriebīgākajos veidos, gluži kā vairumā zemās kvalitātes B klases projektos, kas nekad neiegūst vairāk par 10 faniem. No otras puses, beidzot spēlētāja priekšā ir nolikts RPG, kas neauklējas ar stulbākajiem indivīdiem, un liek kārtīgi iedziļināties pasaulē. Pēdējais, kas ko tādu spēja paveikt bija Morrowind. Šī, par nelaimi, ir izmirstoša RPG pasuga. Vide ir salīdzinoši organiska, dziļa, daudzveidīga. Personāži nav kārtējās cenzūras samocītās, infantīlās lelles, ko nav iespējams uztvert nopietni. Sarunas ir dabiskas, lieliski uzrakstītas pieaugušai auditorijai. Lai gan tekstos bieži vien ielaužas frāzes, kas šķiet pārlieku futuristiskas viduslaiku/fantasy uzstādijumam. Tomēr, Witcher 2 nemitīgi dod ziņu, ka tas ir pieaugušo RPG nevis kārtējais Mulinjē projekts.

Pie šī garadarba būs jāpavada daudz stundas, lai spētu iedziļināties, atšķirībā no lielā vairuma popsīgo pseido-rpg. Pa rokai vienmēr jātur lapa ar rakstāmo, kur pierakstīt visdīvainākos nosaukumus, priekšmetiem, vietām un personāžiem, ko vajadzētu paturēt atmiņā, lai veiksmīgi pieveiktu uzdevumus. Jo vairumā gadijumu, nekur nebūs norādes ar milzīgām bultiņām, kas tad īsti ir jādara. Tā pat vienmēr jātur atvērta google, kur sameklēt risinājumus, kā piekļūt lielai daļai iespēju spēlē. Kā pienācīgā lomu spēlē, nāksies pakustnāt palēko vielu, ko mūsdienu geimeri vairs tikai nēsā līdz dekoratīviem nolūkiem.

Witcher fani bieži izceļ spēles detalizēto kauju sistēmu. Grūti pateikt, vai tas ir tikai otrajai daļai, taču no tās nav ne miņas. Kaujas sistēma ir primitīva, nepārdomāta un tikpat līka kā spēles tehniskā puse. Kontroles ir reti neērtas un ar aizturi. Slavenais Monstru slepkava ir pārāk lempīgs priekš zagļu klases karotāja un pārāk vājš priekš “tanka”.  Nav iespējams attīstīt varoni atbilstoši savam kaujas stilam. Nākas vienkārši iemācīties pareizi lietot visus divus witchera paņēmienus un doties virsū monstru bariem. Paskaidrojumi pie papildus spējām arī nenāktu par ļaunu. It kā vārdi – Yrden, Aard,Igni un Quen  būtu ikdienas vārdnīcā parastiem biroju iemītniekiem. Katrā ziņā biju gaidījis interesantāku kauju sistēmu. Taču esošā ir gana izaicinoša, lai uzmanīgi pieietu katram pretinieku bariņam. Jo tie mēdz skaisti ielenkt un tad vienkārši izvarot mūsu varoni cietuma iemītnieku stilā.

Problēmas ir ar ergonomiku. Un pamatīgas. Pogu izvietojums ir maigi izsakoties kā “caur pakaļu”. Tā jau nebūtu kārtīga cietserdes lomu spēle, ja kaut kas nebūtu neērts, nesaprotams vai nelietojams. Vadība ir viena no tādām lietām. Nez kāpēc kādam ienāca prātā, ka mijiedarboties ar aktīvajiem objektiem nepieciešams ar to pašu pogu, ar kuru uzbrukt. Jautrība sākas tad, kad sāc atkauties no pretiniekiem kamēr atrodies tieši virs laupījuma somiņām.

Tā pat uzdevumi, lai gan prasa zināmu devu koncentrēšanos no spēlētāja, tomēr bieži vien apgrūtina ar izdomātiem nosaukumiem, ko parasts zemes iedzīvotājs nevar paturēt galvā, tāpēc vienmēr pie rokas vajag lapiņu ar rakstāmo. Tā pat daudz lietas nekur netiek paskaidrotas. Nav pat īsti nekāda “Codex`a” vai palīdzības sadaļas, kur varētu sēdēt un stundām ilgi lasīt. Vienkārši nākas visu atklāt eksperimentu ceļā, kas gan neliksies kā mīnuss tiem, kam ir brīvas pārsimts stundas, ko veltīt spēlei. Domāšanas, minēšanas spēles būtu bijušas interesantākas, ja kaut kur tiktu paskaidroti noteikumi vai pamata lietas. Nākas vien sēdēt un minēt ko izstrādātāji ir domājuši ar katru no elementiem.

Grafiski spēle izskatās neslikti, tomēr prasības pret datoru ir ļoti neadekvātas. Tehniski spēle ir zemā līmenī. Ļoti daudz animāciju gļuki, lēkājošs kadru skaits, atmiņas caurumi, nepārdomāts un neērts lietotāju interfeiss un lai būtu lielāks stimuls saglabāties pēc katras darbības – spēle ik pa laikam mēdz izslēgties profilakses pēc, lai varētu iet izstaipīt kājas.

Kopumā Witcher 2 nav priekš tiem mazajiem pīkstuļiem, kam tikai vajag košas bruņas un 80 līmeņus, ko sasniegt. Spēle ir domāta tai nobriedušākajai geimeru daļai, kas no vecuma jau kļuvuši gana toleranti, lai paciestu neērtības, kārtīga stāsta un piedzīvojumu dēļ. Pasaulē, kur pretinieki patiešām sit pretīm, visi personāži nesarunājas kā bērnudārza auklītes, milzīgas ceļazīmes nerāda kur jāiet un spēlētāju nebeidz pārsteigt visdīvainākās neparedzētās grafiskās parādības, ko izstrādātāju aprindās sauc par gļukiem. Spēlē ir gana daudz pārsteigumu un sīkumu, kas nebeidz pārsteigt, ko negribu uzskaitīt, lai spēlētājiem pašiem paliek ko atklāt. Toties var just, ka veidotāji kārtīgi ir piedomājuši pie vides izveides un spēles pasaules atdzīvināšanas. Tikai par nelaimi šo uzmanību vajadzēja vairāk veltīt spēles procesa izplānošanai, kas ir vienkārši bardaks. Stāsts un lomu spēles daļa ir lieliska. Kauju mehānika ne tik ļoti. Spēles ērtums gandrīz nemaz. Situācija ir līdzīga kā ar Alpha Protocol – kā RPG lielisks, kā video spēle – mēdz šausmināt. Un tomēr spēles galvenā mērķauditorija – kārtīgi RPG fani vēl ilgi mocīsies cauri šim haotiskajam gara darbam, lai tikai atvērtu visus 16 nobeigumus. Kaut vai tikai tāpēc, ka šī izdomātā pasaule patiešām spēj ieraut.

Vienā teikumā: Ja spēles būtu cilvēka temperamenta tipi, tad šī būtu jēgu pārdzēris holēriķis zem kokaīna.