Klāt jauns novembris, un veikalu plauktos parādījies jauns Assassin’s Creed, tikai šoreiz nevis oficiāli trešais, bet gan ar apakšnosaukumu – Brotherhood. Visticamāk, ka tagad Assassin’s Creed būs Ubisoft ikgadējā frančīze, jo iepriekšējā daļa sērijā iznāca pērn, bet nākamo varam sagaidīt jau 2011. gadā. Bet vai tās īsākais izstrādes laiks neietekmē Brotherhood kvalitāti? Vai atgriešanās renesanses laika Itālijā ir patīkama?
Brīdinu, ka raksta pirmā rindkopa satur spoilerus no Assassin’s Creed iepriekšējām spēlēm, kā arī pavisam nedaudz no Brotherhood paša sākuma. Assassin’s Creed: Brotherhood sākas tur, kur beidzās Assassin’s Creed II, Desmonds Mailss tiek atgriezts Animus ierīcē, un turpina ceļojumu pa Ecio Audiores atmiņām, kurš tik tikko kā savās rokās ir dabūjis maģisko artifaktu – Ēdenes ābolu. Diemžēl, to ātri vien nozog ietekmīgās Bordžu ģimenes biedrs Čēzare, pa ceļam arī noslepkavojot Ecio tēvoci Mario un izpostot viņam piederošo ciematiņu, kurš spēlēja lielu lomu Assassin’s Creed II. Protams, Ecio ar to visu nav mierā, un viņš nolemj doties uz Romu, kura praktiski ir pakļauta pilnīgai Bordžu ģimenes kontrolei, lai atgūtu Ēdenes ābolu un atbrīvotu pilsētu no Bordžu tirāniskās pārvaldes.

Vispirms pastāstīšu nedaudz par sižetu un jauninājumiem spēlē. Pašsaprotami, ka spēles darbība norisinās Romā, renesanses laikā. Assassin’s Creed: Brotherhood nav vairākas pilsētas, bet Roma, kas ir vienīgā spēlē, ir milzīga, apmēram reizes trīs lielāka, nekā pilsētas, kuras sastapām iepriekšējās frančīzes spēlēs. Ņemot vērā tās izmērus, spēles izstrādātāji piedāvā iespējas, kā par to vienkāršāk pārvietoties. Beidzot pa pilsētas ielām var arī jāt ar zirgu. Ir dota iespēja izmantot arī tuneļus, lai uzreiz nonāktu kādā no citām tuneļu izejām, kuras atrodamas katrā Romas rajonā. Tiesa, šos tuneļus varēs “atvērt” tikai tad, kad tikusi mazināta Bordžu ģimenes ietekme konkrētajā rajonā. Lai to izdarītu, ir jānodedzina Bordžu ģimenes tornis attiecīgajā rajonā, pirms tam nogalinot tā galveno sargu. Protams, tas nemaz nav tik vienkārši, cik izskatās, jo galvenais sargs parasti tiek rūpīgi apsargāts, tāpēc rūpīgi jāizvēlas ceļu līdz viņam. Ņemot vērā, ka Brotherhood ir smilšukastes tipa spēle, tev vienmēr ir iespēja gluži vienkārši doties atklātā cīņā pret sargiem, taču stealth elementus lietot vienmēr ir daudz jautrāk un izdevīgāk. Izvēloties doties atklātā cīņā, galvenais sargs ātri vien tiks informēts par uzbrukumu un dosies slēpties un atpakaļ sardzē nonāks tikai nākošajā dienā. Līdz ar kādas teritorijas atbrīvošanu no Bordžu ietekmes, radīsies iespēja renovēt tajā atrodošos veikalus un arī dažādas vēsturiskas celtnes. Šīs ēkas, savukārt, nesīs Ecio ienākumus, kuri viņa kontā tiks ieskaitīti ik pa 20 minūtēm. Šoreiz ekonomijas sistēma spēlē ir daudz balansētāka, nekā pērn, tāpēc neradīsies situācija, kad naudas ir pārpārēm vairāk, nekā nepieciešams. Otrs lielākais jauninājums iekš Assassin’s Creed: Brotherhood ir arī gana atjautīgi ievietots spēles nosaukumā, proti, tā ir iespēja izveidot savu slepkavu brālību. Tas ir izdarāms samērā vienkārši, konkrētās vietās Romā būs atrodami svešinieki, kuriem būs nepieciešama palīdzība – viņiem uzbrūk Bordžas vīri. Nokauj visus svešiniekam uzbrūkošos kareivjus, un viņš tūdaļ pievienosies tavai slepkavu brālībai. Pēcāk tu brālības biedrus vari sūtīt dažādās misijās, lai uzlabotu viņu spējas un iegūtu arī nelielu daudzumu naudas līdzekļus. Brālības biedri noderēs arī kaujā, vai, piemēram, ja nepieciešams klusi nogalināt kādus sargus, jānospiež viena poga, un slepkavas nāks palīgā. Tiesa, esi uzmanīgs, nosūtot zaļknābjus cīņā pret ļoti spēcīgiem Bordžas vīriem vai nosūtot viņus pārmērīgi grūtā misijā, var gadīties, ka tie atstiepj kājas.

Tie arī būtu svarīgākie jauninājumi Assassin’s Creed: Brotherhood vienspēlētāja režīmā. Viss pārējais ir līdzīgs kā iekš iepriekšējās daļas, tikai pamatīgi uzlabots, ieskaitot arī misijas. Tās ir vēl daudzveidīgākas, interesantākas un varbūt nedaudz grūtākas, nekā iekš Assassin’s Creed II. Nepārprotiet mani, spēle vēl joprojām ir samērā viegla, ņemot vērā, ka kaujas sistēma nav tikusi pārmainīta un nokaut pretiniekus kaujā ir samērā vienkārši, taču stealth misijas šoreiz ir nedaudz piņķerīgākas un pieprasa mazliet vairāk atjautības. Arī free running, kas ir Assassin’s Creed frančīzes lielākais trumpis, aizvien ir ģeniāls, jo Roma ir skaista un brīnišķīga pilsēta, pār kuras jumtiem pārvietoties. Varbūt, ka vide liksies nedaudz pazīstamāka, jo tā taču vēl joprojām ir renesanses laika Itālija, tādēļ tā neliksies tik svaigā, kā pirmo reizi spēlējot Assassin’s Creed II. Sižeta līnija man kopumā patika, taču spēle kārtējo reizi beidzas uz tā sauktā “cliff-hanger” – nu jau jāsāk pierast, jo, visticamāk, ka tādi būs katras jaunas Assassin’s Creed spēles galā.

Assassin’s Creed: Brotherhood nav nekāds papildinājums priekš otrās daļas, tā ir milzīga spēle, kurā ir ļoti daudz ko darīt. Kamēr pabeigsiet sižeta misijas un daudzās blakusmisijas, kā arī paspēsiet nodedzināt visus Bordžu torņus, paies aptuveni 20 stundas. Tas ir vairāk nekā lielisks garums priekš šāda tipa spēles, bet tas nebūt nav viss, ko piedāvā Brotherhood veidotāji. Vēl ir arī daudzspēlētāju režīms, kurš ir interesants, bet tas nav priekš manis. Ideja ir apmēram tāda – tev jāmēģina klusi nogalināt kādu pretinieku, kamēr cits pretinieks mēģina nogalināt tevi. Manuprāt, šāda ideja nav pārāk veiksmīga, jo, galu galā – Assassin’s Creed pamatā ir tas, ka pretinieks nekad nezin, ka tu viņu taisies nogalināt. Ir četri režīmi – Wanted, kurš strādā tieši tā, kā tikko paskaidroju,  Advanced Wanted, kurš ir tas pats Wanted, tikai netiek doti norādījumi par to, vai pretinieks atrodas augstāk vai zemāk par tevi, Alliance, kurš ir līdzīgs Wanted, tikai spēlētāji tiek sadalīti trīs komandās, katrā pa diviem spēlētājiem. Katru komanda drīkst nogalināt tikai vienas citas komandas pārstāvjus, un katru komandu mēģina nogalināt vienas citas komandas pārstāvji. Pēdējais ir Manhunt – tajā ir divas komandas, katrā pa četriem slepkavniekiem. Vienas komandas uzdevums ir nogalināt pretiniekus, bet otras – veiksmīgāk paslēpties. Tiek izspēlēti divi raundi, mainot lomas. Daudzspēlētāju režīmos ir iespējams izvēlēties kādu no 8 tēliem – starp tiem ir NPC no vienspēlētāju režīma, tādi kā dakteris, tirgotājs, kalējs, baņķieris, frizieris, mācītājs un vēl citi tēli. Katram no tiem ir savādāka noslepkavošanas animācija un vizuālais izskats, taču savādāk tie būtiski neatšķiras. Tehniski daudzspēlētāju režīmi strādā labi, taču mani tie nepiesaistīja. Es nesaku, ka tie ir slikti, tie gluži vienkārši nav priekš manis.

Lai arī cik lieliska tā nebūtu, arī Assassin’s Creed: Brotherhood nav perfekta spēle, un tajā ir dažas nepilnības, galvenokārt tehniskas, taču tās nav pietiekami būtiskas, lai atturētu jūs no spēles iegādes. Reizi spēle nofrīzoja, vienreiz nogļukoja misija, proti, cilvēks, kuru man bija jānoslepkavo, gluži vienkārši izgaisa. Šīs abas bija vienīgās reizes, kad spēles tehniskā puse man traucēja to pilnībā izbaudīt. Brotherhood grafika ir laba, bet tā vairs nešķiet augsta līmeņa, turklāt, samērā bieži novērojami pop-in’i, it īpaši jājot ar zirgu pa lauku teritorijām. Kaušanās sistēma nav tikusi uzlabota, tā vēl joprojām nav īpaši laba, taču brutālās ienaidnieku “piebeigšanas animācijas” vēl joprojām ir gana asiņainas un foršas.

Assassin’s Creed: Brotherhood ir patiešām lieliska spēle. Tā pamatos neizmaina Assassin’s Creed geimpleju, taču tā piedāvā ārkārtīgi lielu daudzumu jauna satura, turklāt,  tai ir arī daudzspēlētāju režīms. Misijas ir kļuvušas daudzveidīgākas un jautrākas, un, lai arī spēles vide vairs nešķiet tik svaiga, kā iekš Assassin’s Creed II, Brotherhood ir lielisks iemesls vēlreiz atgriezties renesanses laika Itālijā un apciemot veco draugu Ecio.

Vienā teikumā: Brīnišķīgs turpinājums frančīzei, kas piedāvā lielisku spēlējamību un ļoti daudz svaiga satura.