Spēļu industrijai pēdējos gados sāk iet daudz labāk nekā citām izklaides sfērām. James Bond frančīze, tam ir vēl viens pierādījums. Kamēr jaunākā Bonda filma tika atcelta pateicoties problēmām ar naudu, tāda paša nosaukuma un sižeta spēles projekts tika turpināts līdz pat pabeigšanai un nu tas ir nonācis līdz spēlētāju izklaides ierīcēm. Blood Stone ir jaunākā Bonda filmas spēle, taču bez filmas, ko atbalstīt. Tad nu manas domas par šo spēli.

Sižets lielā mērā pieturās pie Bonda pasaules kanoniem un neved spēlētāju nepazīstamos ūdeņos. Atkal Bondam ir jāglābj pasaule no augstākā kalibra terroristiem. Šoreiz jāiegūst ļoti svarīgi zinātniski dati, pirms tie nonāk nepareizo cilvēku rokās. Neislīgšu detaļās, jo tās ir ļoti daudz un mainās katras piecas minūtes. Kāds tieši sižetam sakars ar dimantiem, to nu jums nāksies uzzināt pašiem. Jāsaka, ka šī spēles daļa patiešām ir līmenī, kas visticamāk ir neliela atblāzma, kāda būtu bijusi filma.  Sižets noteikti aizraus katru spiegu trillera fanu jau pirmajās spēles minūtēs, par cik spēle sākas ar visai gardu action ainu.

Pilnā nopietnībā gribas teikt, ka spēles process gandrīz nav mainījies kopš Quantum of Solace laikiem. Neskatoties uz to, ka Blood Stone papildina Bonda sēriju ar labākām pakaļdzīšanās ainām un pārnes pilnīgi visu spēles procesu trešajā personā. QoS slēdzās uz trešo personu, tikai atrodoties aizsegos, līdzīgi kā Rainbox Six Vegas seriāls, kas šo maiņu īstenoja ļoti veiksmīgi un ērti. Blood Stone no pirmās personas vairs nespēlēsim, kas vienkāršo šaušanas procesu padara mazliet vairāk arkādisku. Taču pārvietošanās, tēmēšanas, šaušanas mehānika pašos pamatos spēcīgi atsauc atmiņā iepriekšejo bonda spēli. Balanss spēcīgi ir arkādes pusē, un hardcore šuteru fani varētu atrast zināmas nesaskaņas ar šo spēles daļu, tieši dēļ kustību mehānikas, kas liekas mazliet neorganiska un stīva. Aizsegu sistēma, šķiet mazliet nepārdomāta un nedarbojas tik elastīgi un brīvi, kā slavenākajās trešās personas spēlēs. 

Spēles process iedalās divos posmos. Viens ir staigāšana, šaušana, otrs ir braukšana. Braukšanas daļa ir īstenota negaidīti kvalitatīvi. Par ko arī nebūtu jābrīnās zinot izstrādātāju pagātni. Līdz šim, praktiski visos, šaujamgabalos, braukšanas misijas ir bijušas īstas sāpes pēcpusē, tad šoreiz, pirmo reizi video spēļu vēsturē, braukšanas daļas patiešam spēcīgi bagātina spēles procesu un bieži vien liekas interesantākas un labākas par šaušanu daļu. Kāpēc? Staigāšanas misijas praktiski atspoguļo visu to pašu ko video spēles ir darijušas pēdējo desmit gadu laikā, pat ievelkot detective mode no pēdejās Betmena spēles. Un iešana cauri nebeidzamajiem un garlaicīgajiem koridoriem viebiežak būs nogurdinošs process, kamēr dzenaties pēc jaunas informācijas devas izdaudzinātajā sižetā. Braukšanas daļas, turpretīm, ir piesātinātas ar skritpētiem notikumiem visapkārt spēlētājam, sprādzieniem, spraigiem, ātriem notikumiem, un par brīnumu visai pasaulei – patiešam normālu mašīnu fiziku. Dažādi mašīnu modeļi patiešām vadās atšķirīgi, un kvalitātes ziņā mierīgi nostājas blakus visiem Need For Speed seriāla posmiem, pat pārspējot tādas fiziskas izgāšanās kā Shift vai Undercover.

Līmeņu dizains atstāj dalītas jūtas. Lokācijas ir Bonda cienīgas.  Daudzveidīgas, interesantas, eksotiskas. Taču kā jau teicu, staigāšanu misiju līmeņi sastāv no vienveidīgiem, garlaicīgiem koridoriem, kuros sargi mērķtiecīgi uzgriež muguru vienīgajam ceļam, pa kuru kāds var iebrukt spēcīgi apsargātajos cietokšņos. Braukšanas misijas atšķiras ar atvērtām, pievilcīgām ainām, daudz elementiem apkārt. AI pretinieki, kas Bondam netipiski lielos skaitos gāžas iekšā pa visām durvīm, dodas jums pretī vienā rindā, ļaujot tikt galā ar visiem iebrucējiem vienkārši turot nospiestu šaušanas pogu un nekustinot analogos kloķus vai peli. AI ir tieši tikpat stulbs kā gandrīz visās pārējās spēlēs. Spēles kopējā režija ir diezgan liels meistardarbs. Pašā spēles sākumā dodot vien pāris minūtes ar staigāšanu, tūlīt pat iemetot spēlētaju notikumu epicentrā, sniedzot sprādzieniem bagātu un aizraujošu pieredzi jau no pirmajām minūtēm. Un brīdī, kad koridoru staigāšana sāk palikt par vienmuļu, nomaina to pret jautrajiem braukšanu līmeņiem, vai interesantiem sižeta pavērsieniem animēto ainiņu formātā, kuras starp citu ir milzīgā skaitā. Lai gan atsevišķi visi šie elementi ir mēreni viduvēji un tikai reizēm sajūsmā paceļ mutes kaktiņus uz augšu, kopējā spēles kompozīcija ir noslīpēta un mākslinieciski Bonda filmu cienīga.

Grafiski un tehniski Blood Stone netaisa revolūcijas industrijā, pat nepiedāvā 2010. gadam pienācīgu līmeni. Grafiskais noformējums varēja būt ievērojami labāks, taču ja spēlētājam ir pietiekami daudz iztēles un atvērts prāts, šis elements nebūs no lielākajiem šķēršļiem. Balsu ieskaņojums, tā pat kā sižets, ir filmu līmenī un muzikālais pavadījums … nu tā ir officiālā Bonda mūzika. Tur jautājumiem nemaz nevajadzētu būt. Vienkārši gaumīgi.

Kopumā Blood Stone ir salīdzinoši stabila un kvalitatīva spēle uz to monstru fona, ko industrija mums piedāvā pēdējā laikā. Tā nebūt nav izcila un trūkumi tā pat spiežas pa vīlēm ārā, taču projekta vadītāji tos ir veiksmīgi noslēpuši aiz augumā lielāko plusu pleciem. Kopējā spēles procesa kompozīcija ir mākslas darbs, kas ļaus pat pieredzējušiem spēlētājiem šo spēli izbaudīt kā kārtējo Bonda filmu, par cik spēles process tikai minimāli papildina stāsta atstāstijumu un spēle vairāk būtu pelnījusi definējumu kā interaktīva animācijas filma nevis video spēle. Grafiski vienmēr var vēlēties vairāk, taču labi optimizēta un kadru skaits nelēkās kā amerikāņu kalniņi. Mūzika un aktieru darbs tikai padarīs kopējo pieredzi vēl vairāk ievelkošu. Cik tālu filmu spēles iet, šo pilnīgi noteikti nav pārņēmis visiem zināmais lāsts un projekts ir gana kvalitatīvs. Noteikti var ieteikt visiem Bonda faniem, pat visiem spiegu trilleru faniem. Grūtāk būs pierunāt šaujamo spēļu fanus, par cik šī spēles daļa nav augstākajā līmenī, taču ja patīk žanros izmaisītas piedzīvojumu spēles, varat dot Bondam iespēju.

Vienā teikumā: Diezgan kvalitatīvs un ļoti cinematogrāfisks spiegu trilleris ne tikai Bonda faniem.