Arī Electronic Arts nolēmuši šoruden izdot militāru FPS, tādējādi atdzīvinot Medal of Honor frančīzi un pārceļot tās sižetu uz mūsdienām, proti, militārajiem konfliktiem Afganistānā. Pie spēles strādā ne tikai jaunizveidotā studija Danger Close, bet arī zviedru veterāni DICE. Vai Medal of Honor ir lielisks šūteris, vai tikai neizdevies Modern Warfare 2 atgremojums?
Par Medal of Honor pavisam noteikti jāstāsta divās daļās, vispirms par vienspēlētāja kampaņu un pēc tam par daudzspēlētāju režīmu, jo katru no šiem režīmiem ir izstrādājusi cita studija. Pirmo izstrādāja Danger Close, bet otro – DICE. Sāksim ar kampaņu. Tās sižets, kā jau minēju, risinās Afganistānā, un spēles laikā būs iespēja kontrolēt gan slepenas vienības DEVGRU kareivi ar segvārdu “Rabbit”, gan reindžeru, gan arī Delta Force snaiperi, kuri cīnās pret talibānu un čečenu spēkiem. Vienā misijā būs iespējams lietot arī AH-64 Apache helikopteru. Kampaņa, kā jau vairumā mūsdienu militārajos FPS, ir salīdzinoši īsa. Uz normālās grūtības pakāpes to pabeigt varēsi aptuveni piecās stundās. Medal of Honor tiek reklamēta kā realistiskāks FPS, nekā, piemēram, Modern Warfare 2. Patiesībā, realistiskāks, nekā iepriekš minētā spēle pavisam noteikti ir, bet kopumā tas, ka tā kampaņa ir realistiska, ir apšaubāms uzskats. Nu, piemēram, fakts, ka lietojot to pašu AH-64 helikopteru, var izšaut bezgala daudz raķešu uz kalniem, kur pilnībā nekā nav, bet nesaņemot nekādu reakciju no citiem kareivjiem, komandieriem, nav īpaši realistiski, vai ne? Jeb varbūt viņiem ir pilnībā vienalga… Pats sižets un tēli ir samērā neinteresanti, un šo īpašības vārdu varētu attiecināt arī uz visu kampaņu kopumā. Tā principā atbilst mūsdienu FPS standartiem, bet tā neievieš gandrīz neko jaunu un interesantāku visā tajā pasākumā, kas padara misijas nedaudz garlaicīgas. Par vienveidīgumu gan nevar sūdzēties, jo misijas cita no citas atšķiras, ir gan tā sauktās stealth misijas, gan snaiperu misijas, gan tādas, kurās vienkārši jāšauj talibāniem sejā ar visu, kas pie rokas. Vislielākā Medal of Honor kampaņas problēma ir tehniskās nepilnības. Un tādu tur ir pietiekami daudz, visuzkrītošākais un nepatīkamākais ir patiešām zemais freimreits, kurš īpaši nokrītas lielākās kaujās un izskatās gandrīz kā neplānots slow-motion efekts, kas traucē pilnībā izbaudīt action. Kopsavilkumā – ja plāno iegādāties Medal of Honor tikai dēļ kampaņas, tad mans ieteikums būtu to nedarīt. Tā ir īsa, garlaicīga, ļoti skriptēta un tehniski vāja.

Par laimi, DICE veidotais daudzspēlētāju režīms nav nemaz tik slikts. Jā, to iespējams varētu nodēvēt par Battlefield: Bad Company 2 bez eksplozijām, bet tas tik un tā ir pavisam stabils, labs un interesants režīms, kas ir kaut kas starp perku un killstreaku pilno Modern Warfare 2 un uz klasēm balstīto Battlefield: Bad Company 2 daudzspēlētāju režīmu. Tiesa, diemžēl šis hibrīds nav tik veiksmīgs, kā iepriekš minēto spēļu daudzspēlētāju režīmi. Parādās gan killstreaki, tādi kā UAV, mortar un missle strike, kuri aizņemti no Modern Warfare 2, gan arī braucamie un klases, tās ir Rifleman, Special Ops un Sniper, no Battlefield: Bad Company 2. Kartes ir pietiekami daudzveidīgas un ir pieejami vairāki interesanti režīmi – Team Assault, kas ir tas pats Team Deathmatch, un arī  uz uzdevumiem balstīti režīmi – Objective Raid, Sector Control, Combat Mission. Katrai klasei spēlē ir 15 līmeņi, tas nozīmē to, ka visus ieročus un to uzlabojumus atvērt paies zināms laiciņš. Medal of Honor daudzspēlētāju režīms ir labs, kompetents un pietiekami aizraujošs, taču tas nebūt nav augstas kvalitātes.

Vizuāli Medal of Honor nav nekas iespaidīgs, taču grafika un tekstūras ir tīri labā, 2010. gadam piemērotā līmenī. Man īpaši patika gaismas efekti un spēles HUD, kurš izskatās ļoti īpatnēji. Taču viennozīmīgi vislabākais, kas atrodams Medal of Honor diskā, ir skaņas efekti. Tie ir patiešām izcili – sākot no ieroču skaņām līdz automobīļu rūkoņām un fona trokšņiem. Arī soundtrack nav no sliktākajiem un lai arī tas nav tik lielisks, kā Hansa Zimmera veidotais priekš Modern Warfare 2, tas tik un tā ir labs un spriedzi uzturošs.
Kopumā skatoties uz Medal of Honor, rodas sajūta, ka vienā diskā ievietotas divas spēles, kuras veidotas uz viena dziņa, jo abi galvenie režīmi – kampaņa un daudzspēlētāju režīms kvalitātes ziņā manāmi atšķiras, lai arī neviens no tiem nav lielisks. Kampaņa ir īsa, neinteresanta un tehniskām problēmām pārbagāta, bet daudzspēlētāju režīms ir gana labs, kompetents un interesants alternatīvs DICE izdotajam Battlefield: Bad Company 2 un Activision/Infinity Ward spēlei Modern Warfare 2. Bet FPS tirgū, kurā dominē abas iepriekš minētās frančīzes, nez vai atradīsies vieta tik viduvējai komplektācijai kā Medal of Honor.

Vienā teikumā: Standarta FPS,  kurā atrodama gan vāja kampaņa, gan stabils daudzspēlētāju režīms.