2007. gada nogalē iznāca šķietami interesants jauns projekts no I-O Interactive, vīriem, kuri atbildīgi par pretrunīgo Hitman frančīzi, Kane & Lynch: Dead Men. Nav jābūt ģēnijam, lai pateiktu, ka Kane & Lynch bija viena diezgan neglīta, nepatīkama un kaut kādā ziņā pat ļauna spēle. Nu, kā gan citādi, ja tās galvenie varoņi ir slepkavas ar manāmām psihiskām traumām. Arī žurnālistu un spēlētāju atsauksmes nebija tās pozitīvākās, bet še tev, 2010. gada vasaras nogalē tomēr lemts iznākt sīkvelam, Kane & Lynch 2: Dog Days. Šoreiz LevelUp piedāvās veselus divus viedokļus par šo trešās personas šūteri. Kāds tad ir I-O Interactive jaunākais veikums, un vai suņu dienas maz ir vērts piedzīvot?

Uzreiz jāsaka, ka sižeta ziņā Kane & Lynch 2 ir vāja spēle. Sižets ir patiešām zemā līmenī, bet tas noteikti nav svarīgākais šīs spēles komponents, tāpēc varbūt, varbūt tas ir piedodami. Atšķirībā no pirmā Kane & Lynch, šoreiz stāsta galvenais varonis ir maniaks Linčs un spēles darbība noris Šanhajā. Linčs dzīvo salīdzinoši mierīgu dzīvi šajā Ķīnas pilsētā kopā ar draudzeni, līdz kādu jauku dienu pilsētā ierodas viņa vecais partneris un tik pat dullais Keins, un abi iekuļas lielās nepatikšanās, jo kā izrādas, viņi ir nošāvuši kādas noziedzīgas organizācijas galvas meitu, pēcāk vēl viņu ieroču kontrabandas ieceres izjauc Šanhajas policija. Spēles gaitā Keins ar Linču nokļūs dažādās vietās – ķīniešu restorānā, iepirkšanās centrā, ostā, lidostā u.c., un misija gandrīz visur būs vienāda – tikt no turienes ārā, pa ceļam sašaujot pāris simtus policistu, mafijas brāļu un visus pārējos ļaunos čaļus, kuri uz viņiem šauj. Izklausās pēc kārtējā trešās personas šūtera, kurš galīgi ar neko neizceļas, ja nu vienīgi ar pilnībā nepatīkamiem galvenajiem tēliem, kuriem jūtiet līdzi apmēram tikpat daudz kā Ādolfam Hitleram, nu labi, varbūt nedaudz vairāk.

Un daļēji tā arī ir, Kane & Lynch 2 būtu pavisam parasts šūteris ar co-op iespējām, ja vien nebūtu tā interesantais vizuālais stils. Kā tas izpaužas? Nu, Kane & Lynch 2 ir taisīta tā, lai tā izskatītos kā nofilmēta ar „lētā gala” pleca kameru, un „operators” visu spēles laiku skraida tiem psihopātiem līdzi. Spilgtas gaismas ir jo īpaši apžilbinošas, kamēr kāds no galvenajiem tēliem skries, kamera tā pamatīgi kratīsies, eksploziju laikā kamera, iespējams,  vispār apkritīs gar zemi. Viens no labākajiem piemēriem šādam filmēšanas stilam ir Borna filmu triloģija, bet spēlēs kaut ko tamlīdzīgu mēs līdz šim vēl nebijām pieredzējuši. Īstenībā ir tā, ka šis „shaky-cam” efekts izpaužas ļoti divējādi, protams, ir ļoti jauki pamielot acis uz to interesanto vizuālo stilu, bet es spēli spēlēju aptuveni stundas četras ar pusi no vietas, tāpēc man to tās kameras nepārtrauktās kratīšanās un spilgtajām gaismām sāka nedaudz sāpēt acis. Protams, katrs cilvēks ir savādāks, un dažiem varbūt vispār kļūs nelabi spēlējot Kane & Lynch 2, taču iespējamība, ka pēc tās spēlēšanas jutīsieties sliktāk nekā pirms tam, ir ļoti reāla.

Spēlējamības ziņā gan Kane & Lynch 2: Dog Days ar neko daudz neatšķiras no vairuma vidusmēra trešās personas skatpunkta šūteru. Jā, tai ir kooperatīvais režīms, tātad kampaņu varēsiet spēlēt kopā ar vienu draugu vai nu caur Xbox Live/PSN, vai arī ekrāndalē, un ir arī šādi tādi mazi knifiņi ar kuriem Kane & Lynch 2 atšķiras no citiem šūteriem, piemēram, tas, ka granātu vietā tiek mētātie gāzes baloni un ugunsdzēšamie aparāti, taču visumā tā ir ļoti parasta spēle, kas, kā jau teicu, nav īpaši tīkama. Bez tā, ka galvenie tēli ir pilnīgi mērgļi un tā, ka spēle, iespējams, nelāgi ietekmēs jūsu acis ir arī citi iemelsi, kāpēc to nevajadzētu iegādāties. Tās aizsegu sistēma nav pārāk veiksmīga, un bieži vien spēles laikā, pats negribot, tiku nošauts. Un es nedomāju, ka pie vainas būtu mana nemākulība. Spēlei ir arī vairākas citas vērā ņemamas tehniskas problēmas, piemēram, man vienā no spēles līmeņiem pazuda dialogu skaņa, un tā tas bija līdz pašām līmeņa beigām, kad spēle uzkārās pavisam un man bija tā jārestartē.

Lielākā Kane & Lynch 2 problēma ir tajā atrodamais satura daudzums jeb, precīzāk sakot, nedaudzums. Es spēles kampaņu vienspēlētāja režīmā pabeidzu vienā vakarā, aptuveni četru stundu laikā, kas ir samērā niecīgs garums priekš spēles, kura no mūsu maciņiem prasa aptuveni 35 Ls jeb 40 mārciņas. Jā, bet kampaņas ir arī daži interesanti daudzspēlētāju režīmi, bet es nevarētu sevi iedomāties jebkuru no tiem spēlējot ikdienā. Tie ir patīkami nieciņi, bet ļoti ātri apnīkstoši. Pirmā ir „Fragile Alliance”, kurā spēlētājiem jāsadarbojas un jāsagrābj pēc iespējas vairāk nauda, un tad no attiecīgās vietas, kur šī nauda tika sagrābta, jāizbēg. Protams, pa ceļam uz viņiem šaus daži duči policistu. Vislabākais ir tas, ka jebkurā mirklī kāds no taviem komandas biedriem var tevi nošaut un pievākt tavu naudu sev. Tad tu atdzīvojies kā policists un dodies atriebties piegādājot svinu arī viņa ķermenim. Spēlētājs, kuram izdevies ievākt visvairāk naudas, ir uzvarētājs. Interesantākais režīms pavisam noteikti ir „Undercover Cop”, tas seko līdzīgiem principiem kā „Fragile Alliance”, tikai ar vienu bet. Viens no spēlētājiem ir nomaskējies policists, kura uzdevums ir nepieļaut to, ka noziedzinieki izmūk ar naudu un viņus visus likvidēt.  Trešais ir ‘’Cops and Robbers” režīms, kura daļa no spēlētājiem ir policisti, bet daļa – bandīti. Policistiem jācenšas bandītus pēc iespējas ātrāk likvidēt, bet bandītiem, savukārt, jāmēģina izbēgt ar pēc iespējas lielāku daudzumu naudas.  Vēl  Kane & Lynch 2: Dog Days piedāvā Arcade režīmu, kurā spēlētājam jāpretojas ienaidnieku bariem, kuri ar katru ierašanās reizi kļūst arvien grūtāk pieveicami un apbruņotāki.

Kane & Lynch 2: Dog Days ir spēle, kuru rekomendēt ir ļoti grūti. Tas ir standarta trešās personas šūteris, kurš izceļas tikai un vienīgi ar vizuālo stilu, bet tā efekts var būt tik pat patīkams, cik tas var būt nepatīkams. Un arī pati spēle ir samērā nepatīkama – tās sižeta līnija ir vāja, galvenie tēli ir cilvēki, kuriem just līdzi ir gandrīz neiespējami, un spēlei ir arī vairākas tehniskas problēmas.  Tā ir arī sasodīti īsa spēle, kuras kampaņu pieveiksiet vienā vai varbūt divos piegājienos, un, ņemot vērā tās pašreizējo cenu, tas ir nepieņemami. Ja patiešām ļoti interesē tas īpatnējais spēles „shaky-cam’’ stils, tad, iespējams, to varētu iegādāties, kad tā maksās aptuveni piecpadsmit vai mazāk latus. Kane & Lynch 2: Dog Days ir neglīta un nepatīkama spēle, kuru par pilnu cenu iegādāties gluži vienkārši būtu stulbi.