Action spēļu speciālisti no Raven ilgu laiku strādāja pie sava pēdejā projekta – Singularity – veselus 4 gadus. Pēc tāda izstrādes procesa, spēlētāji noteikti gaida noslīpētu, kārtīgi pabeigtu projektu. Vai viss ir izdevies kā plānots?

Spēles process norisinās dažādos laikos, pasaulē, kur PSRS uzvar aukstajā karā un pārvalda pasauli. Spēlētājs tiek nogādāts uz īpašas salas – Katorga 12, kur zinātnieki veikuši eksperimentus ar jaunatklātu ķīmisko elementu E99. Šis elements ļauj darīt brīnumu lietas, tai skaitā kontrolēt laiku, kas arī ir Singularity galvenais jājamzirdziņš. Helikopteris ar spēlētāju tajā, nogāžas uz salas un mums nākas izpētīt kas īsti šeit notiek. Lai to panāktu, nāksies ne tikai labi daudz šaut, ceļot laikā, bet arī kontrolēt laiku ar īpašas ierīces palīdzību, kas tiek darbināta ar minēto E99.

Spēles process liek manīt, ka Raven šoreiz ir smēlušies iedvesmu no vairākām mūsdienu leģendām kā Bioshock, Half-Life 2, Doom 3. Pamatā spēlētājam iedod koridori, kuram iet cauri un šaut visu kas kustās. Nekādi īpaši jauninājumi tajā ziņā. Tiesa pāris reizes procesu pārtrauc skriptēti notikumi, kā piemēram bosa uzbrukšana liftam, kas liek sirdij pasisties nedaudz ātrāk. Bez tā, klasiskajā Doom 3 garā, monstri nemitīgi lec ārā no stūriem, veicot bērnišķīgus baidīšanas paņēmienus.

Veidotāji bija paredzējuši, ka lielais spēles procesa mainītājs būs īpaša ierīce kreisajā rokā, kas ļauj kontrolēt laiku. Pateicoties E99 ar šo ierīci var patīt laiku atpakaļ vai uz priekšu konkrētiem objektiem. Likt tiem ātri novecot, vai atjaunot iznīcinātos. Problēmas sākas tehniskajā izpildijumā. Šī ierīce darbojas tikai uz dažiem, īpaši paredzētiem objektiem līmeņos un uz vairumu pretinieku. Uz pretiniekiem gan tas galvenokārt darbojas kā vēl viens ierocis. Vēl viens papildus elements šai ierīcei, ir spēja pārvietot objektus tiem nepieskaroties. Piemēram pievilkt sprāgstošās mucas no attāluma un mest tās virsū pretiniekiem. Nedaudz Half-life 2 stilā. Katrā gadijumā, šīs ierīces iegūšana krasi nemaina spēles procesu.

Ieroču daudzveidība nav mūsdienu cienīga, taču tie daži kas ir, atstāj gana labu iespaidu. Pamatā nāksies ceļot ar diviem ieročiem no 4 veidiem – pistole, automāts, bise un snaipera šautene. Papildus tam, līmeņos vietām ir atrodams automāts ar sprāgstošām lodēm, kas ļauj spēlētājam sekot līdz lodes trajektorijai. Otrs ir granātmetējs, kas ļauj pa attālumu kontrolēt lādiņus. Tiesa šo ieroču munīcija aprobežojas līdz pāris patronām un nav patstāvīgi inventāra saturā. Lielāko daļu laika nāksies izlikt lielu daudzumu parastās munīcijas mutantu rumpjos. Pretinieki ir diezgan izturīgi, tapēc lielu laiku nāksies pavadīt plānojot patronu izlietojumu, lai nepaliktu līmeņa vidū bez munīcijas, kas beidzas ļoti bieži. Tā dēļ nākas bieži improvizēt un apmētāt pretiniekus ar sprāgstošām mucām vai citādi tiem uzbrukt ar E99 ierīci nevis šaujamieročiem. Par pretinieku daudzveidību, no kauju skatpunkta, nevarētu sūdzēties. Ir gan vairāku veidu mutanti ar dažādām interesantām spējām, gan arī cilvēki ar ieročiem, taču to vizuālais noformējums norāda uz izstrādātāju slinkumu vai izdomas trūkumu.

Grafiski spēle ir manāmi novecojusi un par sevi liek manīt 4 gadus ilgais izstrādes process. Spēle gan ir veidota uz Unreal 3 dzinēja, taču tik nopietni pārtaisīta, ka tas neatstāj gandrīz nekādas iezīmes. Kopējā stilistika ir vāja Bioshock atblāzma, ar vēl vairāk izceltu komunisma noskaņu.

Kopumā Singularity atsāj ar dažādiem iespaidiem, atkarībā no spēlēšanas laika. Pirmās minūtes spēlē ir diezgan sliktā līmenī un atstāj ar negatīvu pirmo iespaidu, taču pēc vietām, kur trulo un nedaudz salūzušo spēles procesu pārtrauc skriptēti notikumi, kopējā aina nedaudz uzlabojas. Pēc 4 gadiem gan gribētos ko daudz vairāk par puspabeigtu ideju ar laika kontrolēšanu un 95. gada kauju mehāniku. Acīmredzami Raven nav spējuši izdarīt to, ko bija plānojuši un beigās izdeva kaut kā pus līdz kopā savilktu projektu, ko pamatoti Activision nevēlējās skaļi reklamēt pie izdošanas. Ja meklējat vēl vienu sci-fi šuteri, bez īpaši raksturīgas pasaules, stilistikas vai spēles procesa, tad šis pats tīri labi patiks. Bieži gan nāksies gaidīt uz flegmātiskiem NPC līdz tie atvērs durvis, lai liks jums kaut ko darīt. Tā pat laika kontrolēšanas ierīce ne vienmēr darbosies tur kur gribētos, un piedāvātās mīklas saistībā ar to, būs vairāk acīmredzamas un bezmērķīgas, kas tikai sabremzēs spēles gaitu. Pretinieku spawnošanās ir precīzā 1995. gada stilā, un bieži vien pilnīgi neloģiska vai nepamatota – grūžot virsū desmitiem pretinieku, kas nebeidz nākt iekšā taisnā līnijā pa vienām durvīm. Dīvainā kārtā, spēle nespēj sniegt īpašu gandarījumu par pieveiktajiem līmeņiem un arī pats spēles process vairumā gadijumu nav īpaši saistošs, izņemot bosu cīņas, kas ir labākajās šuteru tradīcijās. Emocionāli nelielas atblāzmas no Doom. Varbūt 2005. gadā ar šādu spēli varētu tālu tikt, taču 2010. gadam šis tas pietrūkst.

Vienā teikumā: Diezgan viduvējs šuteris neskatoties uz labajām idejām, kas tā īsti netika pabeigtas.