Jāatzīstas, ka par nelaimi gaidiju šo projektu gandrīz vai veselu pus gadu. Mass Effect un Splinter Cell apvienojums izklausijās gana garšīgi, lai es saspicētu ausis un turētu īkšķus, kaut tik Sega atkal visu nesalaistu grīztē. Spēle piedzīvoja atlikšanu, jo izstrādātāji no Obsidian solija kārtīgi pabeigt sīkumus un noslīpēt, kas radīja tikai vairāk cerību uz kvalitatīvu produktu. Kas tad beigās nonāca līdz mums?

Alpha protocol sižets ir samudžināts tā pat kā jebkuram spiegu trillerim – Splinter Cell, 24, Alias, Nikita utt. Galvenajā lomā ir Maikls Torntons, kurš dodas pavisam ikdienišķā misijā atrast vaininiekus pasažieru lidmašīnas uzspridzināšanā. Rezultātā tiek ierauts pa vidu starp 6 karojošām organizācijām, kļūst par ASV ienaidnieku nr. 1 un tiek dzenāts apkārt pasaulei. Kā turpināsies sižets, vairs nav atkarīgs no scenāristiem, bet gan no paša spēlētāja.

RPG līdz šim gāja vienu konkrētu ceļu, un pat tie ‘nelineārie’ projekti kas solija vairākus iziešanas veidus nevarēja līdz šim piedāvāt neko tik nelineāru un dziļu kā Alpha Procotol. Parasti slavenajos RPG ir 2-4 nobeigumi, un ceļš līdz tiem mainās kaut kur vienreiz spēlē, viss pārējais katru reizi ir precīzi tāds pats. AP no tā pilnībā izbēg piedāvājot tādu sižeta samudžinājumu, ka rodas aizdomas, ka rakstnieki šim projektam ir īpaši augsta IQ pārcilvēki. Praktiski katrs sīkums, katrā misijā var pilnībā izmainīt ne tikai personāžu attieksmi pret tevi, bet arī sižeta turpinājumu. Nejauši nogalini vienu CIP aģentu, un tev vairs nav izredzes normāli atgriezties pie ‘labajiem’ spēkiem, ja vien nesāksi melot un vīt jaunas sazvērestības.

Spēlētājs ir black ops komandas dalībnieks, kas atrodas pa vidu starp vairākām organizācijām, kas spēles sākumā ir neitrālas attiecībā pret Maiklu. Atkarībā no jūsu darbībām un lēmumiem, jums ir visas iespējas pievienoties gandrīz jebkurai no šīm organizācijām un, ja labpatīkas, spēles beigās sagraut tās no iekšpuses. Tas ir tieši tas, ko vēlējos sagaidīt no kārtīga spiegu RPG. Draudzēšanās ar dažādiem personāžiem un organizācijām, dos spēlētājam papildus resursus cīņā pret galveno mērķi, taču ja uzticēsities pārāk daudz, bieži nāksies saņemt dunci mugurā, jo spiegu pasaulē nevar uzticēties nevienam.

Otrs galvenais aspekts būtu pats spēles process misijas laikā. Kaujas process. Pēc inventāra sakrāmēšanas un apgreidošanas, papildus informācijas nopirkšanas,  dodamies misijās. Tur mūs gaida, praktiski visi nepatīkamie pārsteigumi projektā.

Veidotāji ir centušies apvienot RPG rēķināšanas sistēmas, un trāpīšanas koeficientus ar šutera vadību, rezultāts ir diezgan dīvains, taču pie tā ar laiku var pierast. Šaujot pa pretiniekiem, pat ja esam notēmējuši precīzi, ne vienmēr trāpīsim, atkarībā no tā, cik augsta precizitāte ir ierocim un konkrētā ieroča tipa prasmes personāžam. Taču visļaunākais ir gļuki. Spēle piedzīvo pamatīgu kameras raustīšanos. Ir lokācijas, kurās pilnīgi nepamatoti kamera sāk ākstīties un raustīties. Spēle ir grūta nevis tapēc, ka pretinieki būtu spēcigi, bet gan tapēc, ka kauju mehānika ir izteikti sliktā līmenī, kas rada bosu cīņas vienkārši nepārspējami kaitinošas. Ir grūti bēguļot un slēpties, ja vadība to neatļauj darīt pietiekami ērti. Aizsegu sistēma ir vienkārši salūzusi. Maikls nepiesedzas pie ļoti daudz stūriem, vai iekārtojas, tā ka puse no ķermeņa ir tieši uguns līnijā. Vismaz uz pretiniekiem attiecas tas pats. Bet AI ir cits, ļoti sāpīgs stāsts.

Spēlē ir vieni no stulbākajiem un gļukainākajiem pretiniekiem kādus ir nācies sastapt – jebkad. To uzvedība nav loģiski izskaidrojama. AI pretiniekiem ļoti patīk sist. Tas nozīmē, ka pat ja atrodaties pāri telpai, ar automātu rokās, pretinieki pārtrauks šaut, skries jums tieši virsū, lai vienreiz iesistu, pēc tam skries atkal atpakaļ uz aizsegu, lai turpinātu šaut – protams ja vien nepaspēsiet viņus nošaut pa ceļam. Vai tā ir spēlētāja mudināšana biežak izmantot tuvcīņas skillus? Bez tā, AI pretinieki bieži kaujas laukā vienkārši pieskrien pie trepēm un sākt kāpt augšā vai lejā, pilnībā ignorējot spēlētāju. Tā pat, arī AI ir problēmas ar aizsegiem. Bieži vien tie vai nu iesprūst sienās, vai notupjas telpas vidū, tad sāk slīdēt uz aizsega pusi. Un visriebīgākais, šim visam pa vidu ir AI granātu spams, kas ir nepārtraukts, no jebkāda tipa pretiniekiem. Praktiski katras 10 sekundes pretinieki pārtrauks šaut, lai mestu kārtējo granātu, tapēc vai nu jāapšauj tie nemanāmi (nesaceļot trauksmi), ātri vai nāksies bēguļot no aizsega uz aizsegu ar izteikti slikto un gļukaino vadības sistēmu. Bosu cīņas vienmēr noved pie diezgan muļķīgām sarunām – visu pirms, ķēms mēģina jūs nogalināt, padarot spēles procesu neiedomājami kaitinošu ar piedāvāto vadību, pēc tam atzīstas, ka tā bija kļūda un Maiklu noturēja par kādu citu, un tagad vēlas sadraudzēties. Tieši tādā veidā var dabūt kādu no organizācijām par sabiedrotajiem – piedodiet spēles bosam par mēģinājumu jūs nogalināt un tiksiet pie sabiedrotajiem. Un tā ar visām organizācijām.

Ieroču un skillu izvēle arī ir nedaudz salūzusi. Ne tiešā veidā. Gribēju, kā kārtīgs spiegs, attīstīt – pistoli ar klusinātāju, kaujas mākslas un slēpšanos, taču beigās attapos pārsvarā lietojam automātu un spridzinam visu, kas pagadās. Slēpšanās tehnika ir nenostrādāta, trula un aprobežojas ar skiliem, kas padara tevi neredzamu. No pistolēm nav jēgas kopumā, jo bieži vien pat viens precīzs šāviens galvā ar klusinātāju nenozīmē upura nāvi, bet gan automāta šāvienus, granātas savā virzienā un kārtīgu trobeli pa visu terroristu bāzi. Ir tikai viens pistoļu skills, kas ļauj droši piebeigt upuri klusām, tas pats atjaunojas 90 sekundes. No bisēm arī nav lielas jēgas, jo vairums incidentu tā pat būs starp pārāk lielu attālumu, izņemot gadijumus, kad pretinieki paši sāks skriet jums virsū, lai vienreiz iedunkātu. Snaiperis par nelaimi, arī nav patstāvīgi inventārā pieejams, tātad slepenā, klusā taktika pamatīgi tiek iedragāta blakus Rembo stilam, kas arī būtu visjautrākais, ja vien vadība tik ļoti nečakarētos vairumā gadijumu. Priekš spiegu spēles, slepenā un klusā taktika pārāk ir atstāta novārtā.

Spēlē, atkarībā no veida, kā attīstat savu varoni, atveras dažādi skilli, kurus var izmantot ik pēc noteikta noilguma, kā maģijas klasiskajos RPG. Piemēram, neredzamības ieslēgšana, precīza upura piebeigšana, pastiprinātas tuvcīņas spējas, uzlabotas buņas utt uz 10-30 sekundēm. Vairākas no šīm spējām pie apgreidiem paliek patstāvīgas, piemēram pretinieku redzēšana cauri sienām ikreiz kad notupjaties, kas spēles procesu padara izteikti vienkāršu.

Lieki teikt, ka pats kauju process un misijas ir vissliktākā daļa spēlē. Tās pārsvarā atkārtojas, ir vienveidīgas, gļukainas. Spēcīgākais pluss ir sarunas, lēmumu pieņemšana, seku vērošana, e-pastu sistēma un melnais tirgus. Praktiski viss, kas ir starp misijām. Spēlētājs var sūtīt, saņemt e-pastus no citiem personāžiem spēles pasaulē, lai attīstītu attiecības, gūtu papildus ienākumus, uzdevumus utt.

Vēl viena sāpīga tēma ir minispēles, kurās ietilpst durvju atmūķēšana, datoru uzlaušana, drošības sistēmu apiešana utt. Durvju atmūķēšana ar peli ir pārlieku vienkārša. Ja drošības sistēmu apiešana pie vienkāršākajiem variantiem vel ir normāla, tad pie 10 punktu sameklēšanas labirintā paliek diezgan neiespējama. Un pats trakākais ir datoru uzlaušana, kas īstenota kā nemainīgu ciparu atrašana, ciparu jūrā, un divu kodu uzbīdīšana uz tiem, laikā. Patiešam prasa no spēlētāja kārtīgu smadzeņu un acu piepūli.

Grafiski spēle nepavisam neatbilst 2010. gadam. Lai gan būvēta uz Unreal 3 dzinēja, ļoti slikti optimizēta, gļukaina un izskatās grafiski novecojusi. Personāžu modeļu kustībām sarunu laikā nav ne vainas, bet seju animācijas ir briesmīgas kā parasti un animācijas kaujas laukā rada vairumu smieklu lēkmes. Personāža pārvietošanās ‘tupus’ ir vienkārši cilvēka ķermeņa parodēšana. Animācijas ir saraustītas, gļukainas, nepabeigtas, tā pat kā pārējais spēles process. Arī iepriekš Obsidian nav izcēlušies ar spēcīgiem grafiskajiem risinājumiem, bet šoreiz slikta grafika iegūst jaunu nozīmi. Skaņas, mūzika, dialogi gan ir līmenī. Ieroču skaņas varēja būt daudzveidīgākas un kvalitatīvākas. Dialogi, atšķirībā no vairuma RPG nav pliekani, truli un absurdi, taču pilnīgi reālistiski un organiski atbilstoši videi. Personāži, varums spilgti, atmiņā paliekoši un nostrādāti. Lai atbildētu dialogā nav neierobežots laiks kā Bioware spēlēm, un nenonāksiet situācijā, kur abi sarunas dalībnieki neveikli blenž klusumā viens uz otru, kamēr spēlētājs izdomā, ko atbildēt. Kamēr kāds no personāžiem runā ir jāizdomā, kādā veidā atbildēt – agresīvi, cienoši, flirtējot, jokojoties utt. Nekad netiek piedāvāti konkrēti teksti, tikai veids. Atkarībā kā atbildēsiet un kāds ir jūsu sarunas partnera psiholoģiskais profils, uzlabosiet vai pasliktināsiet attiecības ar konkrēto kadru.

Kopumā, idejiski Alpha protocol ir ļoti spēcīgs un lielisks, taču šo ideju īstenošana ir pilnībā greiza. Grūti pateikt, vai tas ir Segas nopelns, sasteidzot kārtējo projektu, vai Obsidian ir palikuši pavisam netalantīgi un nu jau sāk veidot spēles zemas kvalitātes indie kompāniju līmenī. Grafiski spēle izskatās atpalikusi, vadība ir nožēlojamā līmenī. AI ir viens no stulbākajiem ne tikai pēdējā laikā, bet spēļu vēsturē vispār. Misijas ir vienveidīgas. Taču ja esat kārtīgs RPG fans, nekas no tā visa nebūs ceļā spēles pārspēlēšanai, jo lomu spēles daļa ir vienkārši fantastiski detalizēta un labi nostrādāta. Reizēm patiešām var sajusties kā īsts spiegs plānojot misijas, pārdodot zagtu informāciju, veicot ātrus lēmumus kaujas laukā, vai uzstādot noklausīšanās ierīces CIP ēkās. Spēle pilnīgi noteikti nav ieteicama šuteru faniem, taču ja krāmēt soļus iekš Fallout 2 un Baldur`s Gate nelikās garlaicīgi, šis projekts varētu pat patikt. Patiks ļoti šaurai, izteiktu mazohistu grupai un īstiem spiegu, un RPG faniem. Grūti pateikt vai spēle ir nepabeigta vai vienkārši salūzusi, jo gļuki ir daudz vairāk kā viens neliels ielāps varētu izlabot.  Jebkurā gadijumā, neskatoties uz visiem mīnusiem, tūlīt iešu cauri otro reizi.

Vienā teikumā: Ļoti spēcīgs RPG ar ļoti sliktu tehnisko izpildījumu.

Apskats veidots sadarbībā ar: