90to gadu asinskārā tv popkultura ir iemantojusi sev vēl vienu ķermeni video spēļu lauciņā. Šoreiz ar maniakālu ‘braukšanu’. Spēle, kuras nosaukumu prezīci nezin pat paši veidotāji. Split/second vai Split Second. Šoreiz par šo projektu.

Disney parasti cenšas iznīdēt vardarbību savos produktos , un visu kas ar to saistīts. Taču maniakāla braukšana, šiem bērnu tiesību aizstāvjiem, acīmredzot ir pilnībā pa prātam.

Pamatā Split Second jeb Split/Second ir atdzimis Burnout ar uzsvaru uz power-up`iem. Spēles process ir tik primitīvs, cik primitīvs tas vien var būt. Braucam, slīdot vai lēkājot krājam punktus par kuriem spridzinam objektus trasē, lai iznīcinātu pretiniekus. It kā vienkārši un it kā perfekta definīcija jautībai. Lai viss būtu vēl interesantāk, viss process tiek pasniegts, kā TV šovs.

Līmeņu jukšana sasniedz Spīlberga cienīgas aplitūdas, kad trases vidū sāk gāzties pasažieru lidmašīnas un milzīgi betona torņi. Vairumā gadijumu gan viss aprobežosies ar autobusu sprāgšanu ielu malās. Kārtīga terroristu treniņnometne. Patiess prieks rodas pēdējos apļos, kad režisori izdomā mainīt trasi, saspridzinot nozīmīgus elementus trases malās, tādējādi pilnībā pārvēršot apļa formu. Braukšanas veidi ir klasiskie. Apļošana, knockout, time trial, pretinieku iznīcināšana.

AI pretinieki vienmēr rūpēsies par to, lai sacīkstes būtu saspringtas līdz pašam galam. Atrauties no braucēju bara nav iespējams, jo spēle tā nav uzprogrammēta. Viena kļūda spēlētāju no 1. pozīcijas nogādās 8. Sacīkstes bieži vien ir par īstu, lai paspētu tikt atpakaļ uz pirmo.

Spēlei ir viens mīnuss, kas pilnībā sabojā visu. Fizika. Split/Second ir vissliktākā mašīnu vadība kādu es jebkad esmu ‘baudijis’ jebkādā braukšanā. Tai skaitā arī pirmatnējos Need For Speed un Test Drive tālajā 1995. gadā. Tā kā ‘driftošana’ ir galvenais iznīcības punktu avots, katru reizi kad griežam mašīnu ar atlaistu gāzi, tā slīd sāniski. Ja griežam mašīnu ar nospiestu gāzi, tā vienkārši negriežas. Rezultātā ir 2 veidi kā izņemt līkumu – ļoti lēnām, sāniski vērojot kā visi konkurenti pabrauc garām, vai ļoti ātri berzējoties gar sienām. Pats galvenais elements spēlē – mašīna – ir vienkārši nevadāma. Jebkurš modelis. Viena no sliktākajām braukšanas pieredzēm video spēļu vēsturē. Saprotu, ka arkādē, mašīnu vadībai ir jābūt vienkāršai nevis reālistiskai, taču nevaru īsti atrast piemērotu vārdu, kas jūs sagaida iekš Split/Second. Pirmās 10 minūtes pavadīju meklējot patchus un staigājot pa opcijām, jo likās, ka spēles process ir salūzis.

Tehniski spēle izskatās pat ļoti pieklājīgi. Līmeņi ir ļoti detalizēti un brūkošās trases atstāj patīkamu iespaidu. PC versija gan piedzīvo milzīgu problēmu jau pašā sākumā. Kārtīgā konsolistu stilā un pēc tizlākajām Need For Speed tradīcijām, spēle sākas ar profila izveidi un pirmo pamācību sacensību, kuru nevar pamest, kamēr tā nav pabeigta. Un tagad pats labākais – opcijām var piekļūt TIKAI pēc šīs sacensības. Rezultātā tie PC spēlētāji kuriem nav pilnīgi jauns un jaudīgs dators pavadīs, pirmās minūtes piespiedu kārtā apļojot ar izteikti zemu kadru skaitu un maksimālajiem vizuālajiem uzstādijumiem. Arī vēlāk opcijās, visa spēles regulēšana aprobežojas ar izšķirtspējas izvēli un Low, Medium, High. Milzīgi aplausi par ņirgāšanos par PC spēlētājiem.

Kopumā Split/Second ir tipisks Top Gear sauklis – Ambitious but rubbish. Grafiski spēle ir lieliska. Idejiski tā pat. Sprāgstošie līmeņi un pretinieku spridzināšana ir jautra, taču kad visi šie elementi no papīra nonāk dzīvē – spēlējamība ir tik drausmīgā līmenī, ka bambusu bāšana zem nagiem varētu sākt likties izklaidējošāka.   Spēle noteikti patiks tiem, kas uz braukšanām skatās tikai ar acu baltumiem, un kam mašīnas ir tikai pārvietošanās līdzeklis. Ja Tev patīk braukšanas, šai spēlei labāk nemaz neķerties klāt. Mašīnu vietā tikpat labi varētu būt pats Stīvens Spīlbergs uz skrituļslidām, jo autosacīkstes kā žanrs šai spēlei nepienākas nekādā gadijumā. Dīvainā kārtā Split/Second ļoti atgādina sliktāko Need For Speed spēli – Undercover.  Spēle satur daudz labas idejas un teorētiski vajadzētu sniegt labu devu jautrības, taču tā visa īstenošana ir tik briesmīgas kvalitātes, ka labajām idejām tā īsti nav nozīmes. No šī projekta netika īsti gaidīts nekas vairāk par sprādziniem pārpilnu arkādi. Izskatu un idejas saņēmām, izpildījumu gan ne gluži. Ja gribat dauzīt mašīnas un arī braukt – Burnout vai Flatout būs daudz labāki. Ja svarīgi ir tikai un vienīgi laba grafika, tad šis pats derēs.

Vienā teikumā: Lielbudžeta katastrofa.