Pateicoties pēdējā laika RPG monstriem – Fallout 3 un Dragon Age Origins, rodas vēlme pamēģināt klasiskās RPG spēles, par kurām hardcore geimeri ir tādā sajūsmā, ka visas jaunās versijas nolīdzina līdz ar zemi. Vai tiešām šīs vecās spēles ir tik ļoti labākas? Laiciņu atpakaļ jau apskatiju Fallout 2. Šoreiz kārta D&D klasikas šedevram – Icewind Dale II.

ID2 iznāca, ne tik tālajā 2002. gadā. Laikā, kad pasaule jau bija ieguvusi izcilo Baldur`s Gate seriālu, kā arī gaidija iznākam Neverwinter nights otro versiju. Tehnoloģiski spēle jau tajā laikā bija novecojusi un līdzīgi kā Diablo 2 turējās uz vecāka dzinēja un vizuāli nespēja turēties līdz sāncenšiem, taču mākslinieciskais perfekcionisms un spēlējamības noslīpētība, vienalga noturēja spēli topu augšgalā.

Spēles sākumā mūsu komanda ar kuģi tiek atvesta uz pilsētu vārdā – Targos . Neesmu spēlējis pirmo daļu, tapēc priekšvēsturi pastāstīt nevarēšu. Taču šajā spēlē, pilsētai uzbrūk orki, pret kuriem tad iesākumā jāpalīdz aizstāvēties. Pēc tam jāsāk kalt kara plāni, lai pavisam tiktu galā ar uzbrucējiem un atklātu to nolūkus. Jau nosaukums norāda uz to, ka visu spēles laiku nāksies pavadīt tālu ziemeļos, kur ārpasaules platības klāj sniega kārtas un vienīgās mainīgās vides ir iekštelpas, alas un tempļi.

Pašos pamatos spēles mehānika tik ļoti neatšķiras no mūsdienu RPG. Un es šeit runāju par RPG nevis Hack n` Slash. Spēles sākumā izveidojam komandu ar speciālistiem. Sabalansēta komanda ir panākumu atslēga. Tiem, kas kaut reizi ir spēlējuši MMO reidus vari grupu līmeņus, tiem problēmām nevajadzētu būt, jo taktikas mikromenedžements ir tas pats. Dažus sitējus, pāris ārstētājus aizmugurē, kādu lokšāvēju. Protams, ja prasmes un izdoma atļauj, var veidot visdažādākās kombinācijas un censties pieveikt spēli.

Lielākā atšķirība – ir nepieciešamas spējīgākas smadzenes un mūsdienu izlutinātie, slinkie geimeri nesapratīs īsti ko darīt. Pirmām kārtām, ir jāsagatavojas uz lasīšanu, jo ierunāta ir maza daļa tekstu. Nav arī konkrēta kvestu loga, kur pa punktiem ērti tiek pierakstīs darāmais. Tas jādara vai nu pašam uz papīra lapas, vai jālasa cauri viss žurnāls, kā jau klasiskajos RPG. Kopumā galvenā lieta, kas var atbaidīt mūsdienu geimeri ir tieši lietotāju interfeiss, kas pēc mūsdienu standartiem ir izteikti neērts. Viss spēles vadības process ir balstīts uz D&D stilistiku, daudz tekstiem ko lasīt, lai iejustos pasaulē. Šī nav spēle piecām minūtēm dienā ar popsīgi seklu spēles procesu un pieejamību.

Kopējais spēles sarežģītības līmenis ir patiešām augsts, un bez iepriekšejas RPG pieredzes, pat vidējie grūtības līmeņi varētu sagādāt milzīgas problēmas. Spēle nepiedod kļūdas. Ja kaujas laukā nomirst kāds no spēlētāja varoņiem, viņš patiešam nomirst un pēc kaujas vairs augšā neceļas. Vienīgais veids, kā piecelt aizgājēju, ir par milzīgām naudas summām pie īpaši prasmīgiem burvjiem. Pretinieku burvji bieži izmantos maģijas, ka dažreiz pat pilnībā paralizē visu grupu, un tad atliek bezpalīdzīgi vērot, kā lēnām pretienieku pūlis piebeidz katru no personāžiem. UI neatvieglo spēles procesu – lielākā daļa maģiju darbojas tikai vienreiz spēles dienā, otra puse vai nu ir noslēptas un nav ērti izvelkamas uz ātrās piekļuves pogām, vai vienkārši bez paskaidrojumiem, nav aktīvas, tāpēc bieži vien arī burvji dabū sist pretiniekus ar pieķi vai nomētāt ar molotova kokteiļiem. Spēlē ir īstenots labs antipirātisma pasākums – visa palīdzība, acīmredzot ir salikta līdz nākošajā grāmatiņā, jo pašā spēlē palīdzības sadaļas nav vispār un visu nākas apgūt pašam.

Vides dizains bieži vien piklibo no kauju skatpunkta. bieži nākas sastapties ar pretinieku šaurās elejās, kur kārtīgi sišanai, pretiniekam var piekļūt tikai viens personāžs, kamēr pārējie stāv aizmugurē un uzmundrina darītāju. Tā pat spēlētāja varoņu grupa ir diezgan pastulba. Personāži bieži kaut kur ieķeras, aizmirstas kādā lokācijā, vai jautrības labad atrod garāko ceļu, kā nokļūt līdz norādītajam punktam, bieži nebaidoties skriet cauri arī pretinieku pūļiem. Ja veidotājiem problēmas ir sagādājusi botu waypoint`u izlikšana 2 dimensiju kartē, tad vairs nerodas jautājumi par lielākām ķibelēm spēlē.

Spēles procesa dizains ir koncentrēts uz pieredzējušiem RPG spēlētājiem. Spēles sākums nav vienkāršs, un pēc tam nesarežģās. Spēles sarežģītības progresijas līkne, drīzāk ir slīpa taisna līnija ar tālāko galu uz leju. Spēles sākums ir īpaši smags, jo komandas biedriem nav nedz ekipējuma, nedz prasmju. Attīstot varoņus, un apgādājot tos ar labāku ekipējumu, tie kļūst daudz spējīgāki un spēles process paliek vieglāks. Spēlei nepiemīt procesa dizains atbilstoši mūsdienām, kur sākums mierīgi iepazīstina spēlētāju ar vidi, un palēnām pagrūtina spēles procesu. Tā teikt, grūti mācībās, vieglāk kaujā. Jau pēc 4 līmeņiem un pirmajiem uzdevumiem ārpus sākuma pilsētas, pretinieki sāks šķist vieglāki, zināmā mērā pateicoties arī masu iznīcināšanas līdzekļiem – maģijām un metamajiem ķīmiskajiem miksējumiem.

Kā jau minēju sākumā, grafiskais noformējums nav tehniski advancēts un spēle ir veidota uz tā paša vecā dzinēja uz kura Baldur`s Gate. Taču mākslinieki no sirds ir pacentušies, padarot lokācijas pievilcīgas, maģijas iespaidīgas un pretiniekus daudzveidīgus. Muzikālais pavadījums ir diezgan neizteiksmīgs, atstājot pirmā plāna lomu vizuālajam tēlam. Mūzika ir vienmuļa, garlaicīga un ļoti maz. Ierunātās lomas tieši tā pat. Ja gribat vainot gadu, tad pat tādam Action gabalam kā Diablo 2, muzikālais pavadijums joprojām ir klausāms uz atsevišķa CD un patiešām patīkams.

Kopumā Icewind Dale 2 ir patiešām interesanta spēle, ja spēlētāja iztēle vēl nav notrulināta pateicoties mūsdienu košajam un mirdzošajam multimēdiju laikmetam. Ņemiet vērā, ka ierobežoto tehnisko iespēju dēļ, nāksies daudz iztēloties gluži kā lasot grāmatu vai spēlējot RPG pie galda ar dzīviem pretiniekiem. Taču spēles process patiešām spēj ieraut. Tiesa ne uz ilgu laiku, un par nelaimi spēle ir ļoti gara. Uzdevumi ir ļoti vienveidīgi. Izvēles iespējas sarunās ir tikpat pliekani un acīmredzami nomaskētas kā mūsdienās. Sižets, garlaicīgs, banāls pēc visām fantasy RPG un D&D tradīcijām.  Kaujas gan ir ļoti taktiskas un izaicinošas. Taču daudzie mīnusi, kas vistiešākajā veidā iespaido spēles procesu, sabojā kopējo iespaidu par spēli. Lai gan stilistiski un idejiski spēle būtu tālu tikusi, tehniskais izpildījums un kaitinošās spēles procesa vājības, aizbiedēs pat RPG mīļotājus jau pēc aptuveni 5 stundām no spēles procesa. Taču, neskatoties uz visām vājībām, spēle ļoti labi piegādā to, kas trūkst lielākajai daļai mūsdienu projektu – lielisku atmosfēru, kas palīdz veiksmīgi iejusties spēles pasaulē, un patiešam emocionāli izdzīvot notikumus līdz vadāmajiem personāžiem.

Vienā teikumā: Viens no pēdējiem klasiskajiem RPG, TIKAI īstiem hardcore geimeriem un seriāla faniem.