Pieredze ar dažādiem Generic Action-RPG pēdējos gados saplūst vienā kopējā miglā, kurā grūti atšķirt detaļas, kas pieder katrai konkrētajai spēlei, jo viņas visas ir praktiski vienādas. Pasaule nu ir ieguvusi vēl vienu.

Svētdienās, ap pusdienslaiku, pa TV bieži iet zemas kvalitātes filmas, starp tām dažadas fantastikas filmas par pūķiem, fejām un citām muļķībām, kam, šķietami jābūt episkām un elpu aizraujošām, taču režisora neizdarības dēļ, vienmēr ir vienkārši pielīdzināmas – Badijs spēlē basketbolu vai Badijs spēlē beisbolu – sērijas filmām. Ar spēlēm, lielos vilcienos, notiek tas pats. Latviešu valodā nav gluži tādu vārdu, lai tiešā veidā iztulkotu  – generic, taču tas perfekti ataino gan šo filmu, gan šādu spēļu būtību. Divinity II jau no pirmajām minūtēm šķiet tieši tāds.

Esmu 100% pārliecināts, ka rīt jau vairs neatcerēšos par ko šī spēle bija, kādi bija galvenie uzdevumi un sižets. Taču šodien vēl atceros tapēc pierakstīšu – Galvenais varonis ir topošais pūķu slepkava, kam treniņš iet uz beigām, un kurš gatavojas pirmajam lielajam pārbaudijumam – nosist pūķi. Viss, kas ir ceļā uz šo pārbaudijumu ir standarta Action-RPG – atrodiet kādam ciema iedzīvotājam pazudušas cūkas, izkaujat bandītu nometni, izvēlaties klasi, kurā gribat spēlēt – tuvcīņas speciālists, lokšāvējs, burvis. Uzkačajat pāris līmeņus, ar sānu uzdevumiem, lai veiksmīgi tiktu galā ar galvenajiem.

Demo versiju sākot veidotāji paspēj izņirgāties par spēlētāju. Sākot jaunu spēli ir jāveido spēlētāja vizuālais izskats. Lieki teikt, ka demo versijā neko nav iespējams mainīt, tapēc katru reizi, kad mēģinat nomainīt kādu no personāža elementiem, izlec paziņojums, ka demo versijā izmaiņas nav pieejamas. Pēc tam turpinot, nospiežot ‘next’ personāža izveides logā, izlec paziņojums – Vai tiešam vēlaties atstāt šādu personāža izskatu. Milzīgs paldies veidotājiem par vienkārši stulbiem un muļķīgiem pārbaudes logiem, praktiski pēc jebkuras darbības spēlē.

Nevienā brīdī nerodas šaubas, ka šīs spēles galvenā mērķauditorija ir konsoļu spēlētāji, kuriem iespaids par spēles dziļumu ir tāds pats kā akvārijā dzīvojošām zivīm ir iespaids par okeānu. Spēles mehānika ir vienkārša, un plūstoša. Galvenā koncentrēšanās ir uz 2 pogām – sišana un lekšana, kas kopā veido kombo uzbrukumus arī burvju klasei. Maģiju izmantošana ir pavisam nesaprotama. Maģiju atjaunošanās notiek tik lēni, ka pat ar magu klases pārstāvi, 90% no spēles laika pavadīsiet, sitot pretiniekus ar koka vāli. It sevišķi pirmajos līmeņos, kur nav pieejamas vairāk par pāris maģijām. Tās ir ļoti vājas – ar vienu šāvienu nepietiek, lai nogāztu pašu vājāko pretinieku. Vienīgais, uz ko uzbrukumi iedarbojas ļoti labi ir vistas un truši, kurus var spārdīt no visas sirds. Par katru nokautu vistu, spēlētājs dabū 1 pieredzes punktu. Paldies, par atdzīvināto spēles pasauli. Patiesībā, vislielāko pārsteigumu radīja pīle, kas sekoja pilsētā vienam no priesteriem. Ja tā padomā, cik bieži video spēlēs jūs varat sastapt pīles? Tas bija pirmais patīkamais pārsteigums.

Grafiskais noformējums ir atsevišķs stāsts. No vienas puses dabas ainavas un līmeņu dizains ir salīdzinoši lielisks. Līmeņu izmērs ir smieklīgi mazs, un reāli ir viens koridoris, pa kuru skriet uz priekšu un atpakaļ, un klapēt mežacūkas. Toties rotājumi un elementi līmeņos ir vizuāli pievilcīgi. Animācijas, turpretī ir saraustītas, nekonkrētas, nenoslīpētas un rada nepārvaramu nepabeigtības sajūtu. Arī spēles optimizācija, datora versijā ir briesmīgā stāvoklī. Ja vien jums nav pieejams izteikti jaudīgs dators, spēle izskatīsies pēc Might & Magic VI un vienalga turpinās ieraustīties. UI, datoram nav pielāgots, un atstāts tas pats no konsolēm, tātad spēli arī uz PC var ērti vadīt ar pulti.

Skaņu celiņš ir gaužām neizprotams. No vienas puses, mūzikas autori, noteikti nav iepriekš dzirdējuši nevienu fantasy filmas/spēles muzikālo pavadījumu un pašreiz izgudro jaunu divriteni, taču no otras puses ļoti netradicionāls. Tik netradicionāls, ka pilnībā neiet kopā ar bildi un labāk iederētos 2 dimensiju platformerī ar oranžu ķēmu galvenajā lomā, nevis ‘episkās’ kaujās ar pūķiem.

Divinity II no galvas līdz kājām atgādina Gothic seriālu, stipri ‘konsolizētā’ variantā. Grūtības līmenis ir ļoti zems. Uzdevumi tipiski. Sižets un personāži blāvi, garlaicīgi. Spēles mehānika dīvaina un nepārdomāta. Tātad standarta konsoļu RPG. Grafiski nenoslīpēta, muzikāli neveikla. Vienīgais, kas paspēja piesaistīt uzmanību, ir neizskaidrojamie lidojošie kuģi, kas it kā paņemti no Arcanum, pēc tam atdalīti no vispārējās loģikas un fizikas likumiem. Ak jā, un stilīgi spīdīgās pūķu slepkavu acis, kas pamatīgi atgādina Dragon Age: Origins cinematogrāfiskos klipiņus. Iespējams, ja būtu mēģinājis uz Xbox360 ar visu tam līdzi nākošo filozofiju, iespaidi būtu savādāki, taču neizskaidrojamu iemeslu dēļ, spēlei ir arī PC ports. Vai demo versija atkal sabojā iespaidu par spēli kopumā? Šajā gadijumā esmu pesimistiski noskaņots pret šādu versiju. Taču, kā parasti, precīzus iespaidus par spēli var gūt tikai no pilnās versijas, tāpēc, domas vēl varētu mainīties. Ļoti negribas nemaz ķerties pie pilnās versijas. Jebkurā gadijumā, visu šo Ego Draconis padarīšanu labprāt varu nosaukt par Consolis Trulis.

Vienā teikumā: Ja uz iepakojuma būtu simbols – <sarcasm on> – tad vismaz būtu loģisks izskaidrojums, šai parodijai par RPG.