Šis gads ir bagātīgs ar augstas kvalitātes spēlēm, un viena no tām ir spēle ar nosaukumu, kurā kārtīgs latvietis var izrunāt tikai pirmo vārdu. Cik nu var cilvēkus dzirdēt runājam par šo spēli, visur skan tikai labi vārdi.  Jāsaka, ka nedz reklāmas, nedz izstrādātāju solijumi mani pilnīgi neaizķēra un atstāja vienaldzīgu.

Nekad neesmu bijis Betmena fans. Mazrunīgs nindzja siskpārņ-formas bruņās, kuru neviens vairs neatpazīst, ja viņš runā zemākā tonalitātē, gluži tā pat kā Supermens un viņa maģiskās brilles. No pēdejām divām Betmena superfilmām es jutu līdz vairāk viņa pretiniekiem, nekā tumšajam bruņiniekam. Tad nu neliekot lielas cerības, iegādājos spēli un mēģināšu saprast, par ko sacelts tāds tracis.

Spēles sižets ir mazliet netipisks parastām Action spēlēm. Betmens tikko ir noķeris Džokeru, un ved viņu uz īpašo cietumu, kur Gotemas tuvredzīgie varas vīri ir nolēmuši sastūķēt iekšā visus Betmena pretiniekus, kas visbiežak ir mutanti vai garīgi nestabili krimināli psihopāti. Tur jau katram ir skaidrs, ka šis boileris agri vai vēlu ies pa gaisu un tad visi nenormālie būs ārā vienlaicīgi. Sekojot sasņorētajam jokdarim, jau pašā sākumā ir skaidrs, ka tūlīt pat viss noies greizi un nāksies cīnīties par savu dzīvību un ceļu ārā no tuneļiem, pa kuriem mūs ved ievadlīmenis, sniedzot diezgan labi uzburtu bezpalīdzības un nolemtības sajūtu. Un spēlētājam vēl nav ne jausmas, cik Betmens patiesībā ir spēcīgs un varens.

Spēles process ir diezgan nostrādāts balanss starp stealth, action un adventure. Spēles process ir kā Tomb Raider satiek Splinter Cell, satiek Wolvarine Game un tad uztaisa kārtīgu vandāliņu uz labi nostrādātā Unreal 3 dzinēja. Tiek radīts iespaids, ka spēlētājam ir vairāki veidi, kā iziet katru telpu, pilnu ar nenormālajiem – taču patiesībā spēlētājs vienmēr dara vienīgo lietu, kas konkrētajā situācijā ir iespējama. Apiet pretinieku no kreisās puses vai no labās, nav gameplay daudzveidība un īpaši izvēles iespēja, tā vairāk ir maznozīmīga opcija, kas dod spēlētājam iespaidu, ka viņš pats var izvēlēties, kā spēlēt. Tātad uzbrukšanas taktiku daudzveidība nav nekāds milzīgais pluss.

Tas par ko varētu būt sajūsmā ir Betemena spējas. Te komiksu fani varētu sākt kliegt, ka atšķirībā no slavenākajiem mutantiem vai citplanētiešiem, Betmenam nav nekādu spēju ja neskaita milzīgu fobiju no sikspārņiem, ko nu viņš ir ņēmis un pavērsis pret saviem pretiniekiem. Betmenam, gluži kā Bondam ir gadžeti. Un ellīgi labi gadžeti. Detective mode – iespēja redzēt pretiniekus cauri sienām, kā arī analizēt pierādijumus apkārtnē, redzēt vietas kartē, kur var kaut ko sabrucināt. Praktiski ieslēdzot Detective mode, Betmens kļūst par čīteri, un pats labākais, ka šai spējai nav laika ierobežojumi, tātad tādā veidā vari pavadīt visu spēles procesu, vienīgi nevarēsi izbaudīt grafiskos daiļumus, jo šis režīms visu vidi pārvērš neglīti zilu. Bez tā, tumšajam bruņiniekam ir arī tipiskais sikspārņu bumerangs, spārgstoša pasta, striķis ar āķi, lai rāptos augšā pa sienām un protams spēja planēt lejā no lieliem augstumiem. Veidi, kā tikt galā ar pretiniekiem ir vienkārši jautri. Piemēram, noliegties ar galvu uz leju no augšas, sagrābt pretinieku, uzvilkt to augšā un pakārt no grieztiem ar galvu uz leju, tā vietā lai vienkārši uzlektu tam virsū un piekautu.

Bez šīm parastajām – telpā ir 5 pretinieki, izslēdz viņus visus – misijām, spēle satur arī atsevišķus īpaši skriptētus uzdevumus, kur jāglābj ķīlnieki, kā arī bosu cīņas. Ik pa laikam, Džokers noliek Betmenam pretī kādu slavenu ļaundari no komiksiem ar kuru tad īpašā veidā ir jātiek galā. Bosu cīņas ir tik pat daudzveidīgas kā paši bosi, kur vieglākie varianti aprobežojas ar vienkāršu palekšanu malā, kamēr boss ieskrien ar galvu sienā un pats sevi izslēdz. Īpaši starpposmi spēlē ir Putnubiedēkļa ķīmiskie iznācieni (Scarecrow), kas nogādā Betmenu īpašā murgā, kur ar īpašu slēpšanās taktiku jātiek garām milzu Putnubiedēklim. Tas nopietni bagātina spēles procesu. Jāsaka, ka ‘gada lielākajai spēlei‘ šajā ziņa būtu daudz ko pamācīties, kā pareizi izplānot skriptētos uzdevumus, un brīvas improvizācijas misijas, un nepadarīt spēles procesu vienveidīgu un vienmuļu.

Tas, kas parasto spēles procesu bagātina vēl vairāk ir papilduzdevumi. Viens no Betmena pretiniekiem – Enigma, ir izvietojis īpašas mīklas viscaur visiem līmeņiem, un tā vietā lai dzītos cauri Džokera slazdiem un slimajiem uzdevumiem, vienmēr var atvilkt elpu ložņājot pa tumšākajiem līmeņu nostūriem, meklējot Enigmas mīklas. Kā arī ir iespēja meklēt un vākt personāžu informāciju un īpaši interesantos ierakstus ar psihiatra sesijām lielākajai daļai Betmena pretinieku. Šī spēle ir no tiem gadijumiem, kad līmeņi nav nemaz tik milzīgi, taču tajos ir ļoti daudz ko darīt, pretējie piemēram Fuel fenomenam.

Grafiski spēle izskatās labi, un to nodrošina, jau pieminētais Unreal 3 dzinējs. Tā pat, pateicoties Unreal tehnoloģijām spēle visai raiti darbojas uz plaša spektra datoriem. Vislielāko prieku no tehniskās puses sagādā ielādes laiki, vai precīzāk to trūkums. Sākot spēli notiek manāma ielāde, pēc tam staigājot cauri līmeņiem uz priekšu un atpakaļ, gandrīz nevienā brīdī nav jāsēž un jāvēro uzraksts Loading, jo līmeņi tiek ielādēti dažu sekunžu laikā, kamēr Betmens ver vaļā durvis uz nākamo. Līdzīgu effektu izmantoja Dungeon Siege, kur bija iespējams iziet cauri visai milzīgajai kartei bez ielādes brīžiem. Šis effekts sabojā attieksmi pret citām spēlēm, kur starpposmos starp mazajām lokācijām vēl ir jāgaida garas ielādes – piemēram Dragon Age vai Half-Life sērija. Vienīgā tehniskā vājība ir pāris gļuki spēles darbībā, kad Betmens rāpjoties pa kādu sienu vai klints bluķi, pēkšņi iekrīt caurumā aiz kartes malām, taču iespējams tuvākie ielāpi ar to tiks galā.

Skaņu un mūzikas kvalitāte ir fantastiski labā stāvoklī. Pateicoties Džokera rīcībai viņu vajadzētu ienīst vairāk par visu, taču pateicoties lieliskajam Lūka aktiera darbam ieskaņojot šo varoni, un slimajai, tomēr labajai, humora izjūtai un jūtamajam intelektam aiz katra uzdevuma, Džokers kļūst par vienu no tuvākajiem varoņiem visā spēlē, atkal atstājot pašu Betmenu kaut kur tupam ēnā. Aktieru darbi, animācijas un dialogi ir tik augstā līmenī, ka visu šo spēli varētu droši pārvērst animāciju seriālā, no kura patiesībā veidotāji tieši ir iedvesmojušies.

Kopumā spēle patiešam ir noslīpēta, kārtīgi izplānota un ar fantastisku pesimistisku atmosfēru, kas tik ļoti raksturīga mākslas darbiem, kas apskata Gotemas iedzīvotāju ikdienu. Ja līdz šim, Betmens un tā vide tik pat kā neinteresēja, pateicoties bonusa materiāliem spēlē, rodas vēlme iedziļināties tieši komiksos un citos avotos, kas paliek aiz popkulturas flagmaņiem – filmām. Spēles process nevienā vietā nepaliek garlaicīgs vai vienveidīgs, jo tas nemitīgi mainās, un ielādes brīžu trūkums ļauj bez uzmanības novēršanas iedziļināties spēles pasaulē un iejusties atmosfērā. Ja tik kvalitatīvi taisītu visas spēles, spēļu industrijai nevienā brīdī nedraudētu bankrota draudi. Spēle ir detalizēta, ļauj apskatīt lielāko daļu Betmena pretinieku vienuviet, un neseko muļķīgiem un saraustītiem, uz filmām balstītiem skriptiem. Gluži kā pēdējās divas filmas, šī spēle nav domāta bērniem, neskatoties uz galvenajiem varoņiem. Lai gan neviens tā īsti netiek nogalināts visas spēles laikā, tomēr sižets un situācijas ir gana brutālas un vardarbīgas, lai nenāktu par labu nenobriedušiem prātiem.

Vienā teikumā: Pat ja neesat Betmena fans/-e, šī spēle pilnīgi noteikti izklaidēs.