Nenoliedzami, pateicoties ieguldītajiem miljoniem un mākslīgi uzdzītam ‘Haipam’, Modern Warfare 2 ir kļuvusi par visgaidītāko spēli šogad, un par vienu no visu laiku lielākajiem nosaukumiem spēļu industrijā. Taču, kas slēpjas aiz miljoniem vērtās PR kampaņas? Beidzot pie mums ir nonākusi pēdējās desmitgades lielākā spēle.

Sižetam ir grūti izsekot, ja patiešām nopietni neiedziļinās, taču lielos vilcienos – kādam, garīgi nelīdzsvarotam, terroristam izdevās apmuļķot Krieviju, lai tā dotos karot ar ASV. Tālāk, ja gribam palikt sīkumaini pa vidu ir vesela rinda nodevības, spēles varoņu nāves un tā tālāk, līdz pašās beigās, spēle atstāj fanus ar garu degunu, nākamās daļas gaidās. Modern Warfare 3 pilnīgi noteikti būs, jautājums tikai – kad. Sižetam, patiesībā, nebūtu ne vainas, ja vien Krievi nebūtu attēloti tik lētticīgi un tupi. Savādāk, katra nodaļa (misija) spēlē, satur savu morāli un galveno domu, par karu, kā tādu kopumā. Spēle kopumā ir daudz brutālāka un tumšāka par Modern Warfare 1.

Spēles process ir klasiskā Call of Duty formula, kas nav īsti mainijusies kopš pašas pirmās spēles. Spēlētājs tiek nomests haosa vidū, kur no visām pusēm nāk bezgalīgi pretinieku pūļi, un palēnām ejot no viena ‘trigger’ punkta līdz otram, palaižas skripti, kas padod nākamo sižeta devu, vai nogalina kādu no galvenajiem varoņiem. Praktiski lielākajā daļā spēles laika, process ir vienveidīgs, garlaicīgs un bieži vien kaitinošs. Bieži vien, viss karš ‘iepauzējas’ tikai tapēc vien, ka spēlētājs neatrodas noteiktā punktā, ir aizgājis ne uz to pusi, vai neseko pietiekami tuvu kādam no personāžiem. Vienmēr jāatceras, ka Call of Duty pasaulē karš tiek rīkots tikai priekš spēlētāja, un ja tas klīst riņķī, un meklē īpašos laptopus, visi pārējie apkārt paņems kafijas pauzi, līdz galvenais varonis būs atpakaļ savā pozīcijā.  Bez vienmuļās gaļasmašīnas, ik pa pus stundai galvenais varonis tiek ‘izslēgts’, nomests no mājas jumta, sašauts sejā, sadedzināts dzīvs utt., kamēr spēlētājs bezpalīdzīgi vēro visu notiekošo caur mocekļa acīm. Tādā veidā veidotāji cenšas daudzveidot spēles procesu un likt uzsvaru uz sižetu, padarīt ainas dramatiskākas un kinematogrāfiskākas. Pēc vismaz 5 misijām, kārtējā ‘nogāšanās zemē’ ir vairs nevis interesanta, bet kaitinoša. Taču bez šīm lietām, visu spēles procesu izglābj specvienības daudzveidīgās misijas, kas ir patīkamas pārmaiņas no parastajām armijas misijām.

Spēle iedalās 3 lielās daļās. Augstāk minētā vienspēlētāja kampaņa, kooperatīvs un parastais multiplayer. Kooperatīvā mums tiek piedāvāti dažādi arkādiski uzdevumi, kas jāizpilda divatā ar kādu citu cilvēku vadītu spēlētāju. Šie uzdevumi parasti ir daudzveidīgi, taču neaizķers parastu spēlētāju ilgāk par pāris stundām. Patīkamas pārmaiņas no standarta multyplayer, taču šīm misijām pietrūkst tā X faktora, kā arī misijas nav interesanti pārspēlēt. Pretinieki tiek nolikti vienās un tajās pašās vietās, tapēc pēc 5. reizes pildot to pašu misiju, jau var staigāt precīzi zinot, kur atrodas katrs pretinieks.

Parastais multiplayer režīms, daudz neatšķiras no jau redzētā Call Of Duty 4. Spēlētājiem ir daži jauni personāža modifikācijas rīki. Taču lielos vilcienos spēles process ir tieši tāds pats. Vienīgi labiem spēlētājiem tiek šoreiz dots vēl lielāks pārsvars, jo iegūstot vairākus fragus pēc kārtas, šoreiz ir iespējams atvērt vēl jaudīgākas iespējas. Piemēram uzbrukumu no Predator lidmašīnas, vai pat atombumbas. Palielinātais perku un modu klāsts padara spēles procesu nedaudz dziļāku un ir vairākas iespējamas kombinācijas un taktikas kā spēlēt.

Grafiskais noformējums un tehniskā optimizācija priecē tā pat kā visas iepriekšējās COD daļas. Tā joprojām ir labi optimizēta un vizuāli nekādi īpaši uzlabojumi kopš 4. daļas tā arī nav manāmi. Ņemot vērā mūsdienu grafiskos standartus, spēle nebūt nav no pievilcīgākajām, jo veidota, lai labi ietu arī uz konsolēm, taču tas nozīmē, ka raiti darbosies arī uz salīdzinoši vājiem datoriem.  Skaņu celiņš ir blāvs un neizteiksmīgs. Ierunātie personāži samērā kvalitatīvi, taču ne prātā paliekoši. Patiesībā vienīgais kas paliek prātā, no visa valdošā bardaka, ir pāris skriptēti skati, kas paņem ar iespaidīgajiem apmēriem vai dramatiskumu. Viss pārējais ir viena liela gaļas mašīna, kurai var iziet cauri praktiski vienas dienas laikā.

Ja esat daudzspēlētāju FPS cienītājs, CODMW2 pilnīgi noteikti patiks, jo parastais daudzspēlētāju režīms ir viens no labākajiem, kādi pašlaik pieejami. Viss pārējais ir vienveidīgs un neizteiksmīgs. Nepārprotiet, vienspēlētāja kampaņa ir aizraujošas 4 stundas, kā jebkura kārtīga action filma, ar visu ļaundara nogalināšanu beigās, taču ja vien visus spēkus neveltīsiet daudzspēlētāju režīmam, CODMW2 pilnīgi noteikti nav 40 eiro vērta. Pēc vienas nedēļas nogales, šo spēli ieliksiet plauktā, un tur tā arī paliks. CODMW2 nav pārspēlējama – nedz kampaņa, nedz kooperatīva režīms. Modern Warfare 2 ir tas pats MW 1, tikai ar pāris uzlabotiem sīkumiem un daudz vairāk skritpētām ainām, kur spēlētājs bezpalīdzīgi vāļājas pa zemi. Varbūt reklāmas kampaņa un pārdošanas apjomi ir visu laiku augstākie, taču es Modern Warfare 2 noteikti nenosauktu pat par šī gada labāko spēli – šo titulu jau paņēma Dragon Age Origins un lieliski to notur arī pēc šī monstra iznākšanas. Modern Warfare 2 ir lieliska spēle, taču ja spēlējāt Modern Warfare 1, pilnīgi bez elpas nepaliksiet, jo nekas pārsteidzošs šeit vairs nav. Visas reklāmas ir izteikti pārspīlētas, jo Modern Warfare 2 beigās izrādās ir tikai vēl viens Call of Duty.

Vienā teikumā: Vēlreiz tieši tas pats COD4, tikai ar pamatīgi mākslīgi uzpumpētu hype.