Jāsaka, ka sākumā galīgi nebiju ieinteresēts šajā spēlē vispār un pamēģināju tikai lai paskatītos, ar ko tad ID software šoreiz ir nākuši klajā. Pēc reklāmām un pieejamajiem video, Wolfenstein izskatās pēc pamatīgas Doom 3 kopijas, diemžēl arī tehnoloģiski, taču reālajā dzīvē situācija ir pavisam savādāka.

Stāsts ir par Sabiedroto spiegu otrajā Pasaules karā, kas iefiltrējas vāciešu rindās, lai paveiktu attiecīgus uzdevumus. Taču Wolfenstein no Call of Duty vienmēr ir atšķīries ar to, ka pilnīga reālisma vietā mums tiek doti nacisti zombiji, monstri un superkarēvji, tai skaitā pats Hitlers ar miniguniem rokās. Sižets šai spēlei nav vērā ņemams un neskatoties uz lielo tekstu rindiņu skaitu, sarunas ir tukšas, trulas un var tikt pilnībā ignorētas, neko daudz nezaudēsiet. Video klipiņi ir pievilcīgi un bieži vien aizraujoši.

Šīs spēles mērķis ir nezināms, taču tā vien liekas, ka veidotāji vēlas spēlēt uz nostaļģijas jūtām pieredzējušajiem spēlmaņiem un piedāvāt viņiem 1:1 tādu pašu šaujamgabalu, kā no 90to gadu vidus, vienīgi mūsdienīgā grafiskā noformējumā. Idejiski, šis ir viens no tiem klasiskajiem FPS, kur galvenais ir apšaut pēc iespējas vairāk pretinieku ekrānā, viss pārējais ir mazsvarīgi. Spēles gaitā, vismaz sākumā, kamēr pretinieki ir vienkārši vācu armijnieki, Wolfenstein pamatīgi atgādina Call of Duty. Tās pašas industriālās kaujas ar nelielu grupiņu sabiedroto pret vāciešu pūļiem. Taču drīz vien viss pārvēršas par klasisku Wolfenstein, kad spēlē sāk parādīties pārdabiskas parādības ar kurām, pašsaprotami, eksperimentē vāciešu īpašā Pārdabisko parādību SS vienība.

Vēlāk spēles mehānika tiek bagātināta ar necilvēcīgām iespējām – ar īpaša artefakta palīdzību, var palēnināt laiku, redzēt paralēlo pasauli, iziet caur slepeniem portāliem utt. Pirmā un galvenā lieta, kas pārsteidza bija parasto ieroču šaušana, kas šoreiz ir izstrādāta negaidīti kvalitatīvi. Iepriekš nevienā spēlē tā īsti nebija jūtama katra ieroča jauda un spēks, kā šajā projektā, kas visu vienkāršo šaušanas procesu padara negaidīti jautru. Tajā pašā laikā pie mīnusiem varu pieskaitīt pārspīlēto kameras kustību. Protams līdz reālismam vēl tālu, taču ne tik daudz līdz nelabumam. Kamera kratās no visas sirds pie katras darbības un vājāku kuņģu īpašniekiem varētu likt pa laikam aizskriet parunāt caur lielo balto telefonu. Spēles process atgādina Clive Barker`s Undying, kur vienā rokā mums ir automāts, un otrā pārdabisks medaljons ar superspējām, tā pat ceļošana caur paralēlām pasaulēm.

Lielākais mīnuss geimplejā ir izstrādātāju centieni ieviest spēlē Tomb Raider stila mīklas spēles procesa bagātināšanai. Un jau likās, ka vecā FPS stila lēkāšana pa kastēm un skriešana pāri brūkošiem tiltiem ir pārgājusi, re ku Raven ņem un ievieš tās pašas muļķības 2009. gada spēlē. Atsevišķi punkti, kas māca apieties ar jaunajām spējām ir kaitinoši un sabojā spēles procesu, jo šajās vietās nav nacisti pa ko šaut.

Līmeņi mainās starp parastiem lineāriem koridoriem un atvērtām pilsētām, kur var aizstaigāt apgreidot ieročus, paņemt misijas un pa ceļam apšaut nacistus.

Īsti nevar saprast, vai video rakstītājiem parasti ir izteikti vāji datori, taču dzīvē grafiski jaunais Wolfenstein ir diezgan pievilcīgs, kamēr attēlos un video rullīšos viss izskatās tehnoloģiski novecojies. Patiesībā šeideri un post processing effekti pamatīgi atgādina Bioshock. Grafiski arī spēle izskatās ļoti līdzigi, vienīgi zemūdens pilsētas vietā mums ir nacistu apsēstas pilsētas.

Spēle ir domāta visiem šaut gribētājiem. Stāsts ir truls un atstāstīts simtiem reižu, taču pats šaušanas process un bosu cīņas var sagādāt zināmu gandarijumu klasisko FPS cienītājiem. Kaut kāda iemesla dēļ ļoti atgādina Bioshock vienīgi ne tik stilīgs projekts. Šaušanas mehānika ir patīkama, grafiskais noformējums tā pat. Sasniegumu tīkotāji varēs apgreidot ieročus, meklēt noslēptos dokumentus un zeltu. Neko jaunu un unikālu šajā spēlē neviens neatradīs, izies un aizmirsīs plauktā, taču dažu stundu jautrība garantēta.

Vienā teikumā: Intelektuāli tukšs taču izklaidējošs šaujam gabals.