Pasen atpakaļ pasauli pārsteidza mežonīgo rietumu šaujamgabals, kas nezināmu iemeslu dēļ, izpelnijās labas kritiķu atsauksmes, neskatoties uz to, ka spēle bija izteikti zemas kvalitātes un visnotaļ briesmīga. Nesen iznāca šīs spēles otrā daļa, pat īsti nesaprotu kādu iemeslu dēļ, Ubisoft bija gatavi ko tādu reanimēt. Tad nu ņemu priekšā šo projektu un mēģināju saprast.
Pirmā CoJ bija tik slikta, ka man pacietība neizturēja iziet līdz beigām, tapēc precīzi nepateikšu kur attiecībā pret pirmo daļu pēc sižeta atrodas otrā, taču šoreiz runa ir par 3 brāļiem, no kuriem viens ir mācītājs un 2 šauj uz vella paraušanu. Daudzsološs ievada klipiņš ar asprātīgu šaušanu un tad arī sākas pati spēle, kas jau sākumā nedaudz nospoilo sižetu parādot, kā 2 brāļi mēģinās viens otru beigu beigās nošaut.
Šī ir pirmā ‘nopietnā’ spēle par vienu no amerikāņu mīļākajiem kariem – ASV pilsoņu karu 19.gs. Divi no brāļiem ir armijnieki un pirmā pus stunda spēlē, būs jāpavada īstā kaujas laukā. Šeit spēles process pamatīgi atgādina Medal of Honour un vecos Call of Duty – haotiska pūļu šaušana ar līšanu pa tranšejām uz nākamo checkpoint`u. Tūlīt pēc tam viss vairāk pārvēršas tādā kā 3 dimensiju Desperados, kur jātiek galā ar pretinieku pūļiem, dažādos netipiskos veidos. Nepārprotiet – spēle ir līdz riebumam lineāra un visu laiku ir tikai vienas durvis pa kurām iziet, taču mums vienkārša šaušana tiek papildināta ar dažādiem skriptētiem šķeršļiem, kas it kā novērš uzmanību no vienmuļā masu genocīda pret jeņķiem, vai kas nu tur viņiem tai karā ir pretinieki.
Spēlējamības ziņā, CoJ ne ar ko neatšķiras no Quake 4 vai tā paša Half Life, vienīgi kloķi ir aizvietoti ar pātagu un dinamītu. Pa vidu šiem diviem, mums jānošauj simtiem pilnīgi stulbu klonu. Lai mazliet situāciju uzlabotu, veidotāji ielikuši pāris minispēles, kas vismaz uz mana PC nedarbojās pārlieku labi – slow motion šaušana ar revolveriem un divkaujas, kas ir vienkārši sižetisko bosu apšaušana palēninājumā ar lielu daudzumu post processing effektu. Peles vadība šajos mirkļos imitē cilvēka tēmēšanas spējas pēc dažām viskija glāzēm. Gāzelīga un neprecīza slīdēšana, kuras laikā jāspēj notēmēt uz nepieciešamajiem pretiniekiem. Protams skaists, taču reāli pilnīgi nevajadzīgs un neizdevies effekts. Aizsegu sistēma pirmās personas spēlēs ir svešs lauciņš, taču vismaz to CoJ2 ir īstenojis lieliski un tas patiešām palīdz vieglāk tikt galā ar lielu skaitu pretinieku. Visas papildus darbības, kas ir rāpšanās pa striķi, kāpelēšanas un objektu izmantošanas ir izstrādātas ļoti neveikli un neprofesionāli.
Grafiski spēle ir ļoti skaista. Arī par optimizāciju nav daudz sliktu vārdu, atšķirībā no pirmās daļas. Briesmīgas ainas sākas tad kad visa šī skaistā pasaule sāk kustēties. Animācijas spēlē ir lēta moda līmenī, gluži tā pat kā pirmajā daļā. Grūti pateikt, vai animatori izstrādātājiem ir vienkārši slinki vai projekta vadītāji negrib pienācīgi maksāt. Taču modeļi kustās kā 2002. gadā un tas galīgi nav pieņemami. Kamēr vides dizaineri, vaigu sviedros cīnoties, apkārtējo pasauli ir izveidojuši pasakaini skaistu, kas darbojas pieņemami arī uz vidusmēra datora. Ieskaņojums ir labs, mūzikai uzmanību pārāk nepievērsu, jo tai laikā mēģināju notēmēt nelietojamājā slow motion režīmā.
Pie prātā paliekošiem elementiem varētu nosaukt skritpēto koku gāšanos, ēku spridzināšanu un citus vizuālos specefektus, kas visticamāk paliks atmiņā, kā vieni no skaistākajiem pēdējā laikā. No spēles procesa, diemžēl pilnīgi nekas. Ak jā, jāšana ar zirgu ir tikpat tizla kā braukšana ar mašinu iekš FarCry 2 – vai tiešam FPS un braukšanas apvienošana uz viena dzinēja ir pilnīgi neiespējama?
Pirmā daļa bija briesmīga haltūra. Turpinājums jau mazāk, taču tā pat nav nekas spīdošs. Tā pati klasiskā mūsdienu šūteru formula – skaista vide, lētas animācijas, daudz stulbi pretinieki, pāris skripti pa ceļam un $50 cenu zīme. Šādas spēles ir spēlēts simtiem, un CoJ2 būs tikai vēl viena sarakstā ar ķeksīti – izieta – taču ne atmiņā. Garlaicīga, vienveidīga, ar slikti nostrādātiem ‘īpašajiem’ elementiem un skaista pēc velna. Ja jums patika FarCry 2 un Crysis , patiks arī šis.
Vienā teikumā: Vizuāli burvīga, taču ļoti garlaicīga un vienmuļa gaļasmašīna mežonīgo rietumu faniem.
![]() | Call of Juarez: Bound in Blood | |
| Platformas: PC:X360:PS3 Izdošanas datums: 03.07.2009. Žanrs: FPS |
![]() | |
| Call of Juarez: Bound in Blood ir turpinājums 2007. gada vesternspēlei Call of Juarez. Bound in Blood galvenie varoņi ir Rejs un Tomass - brāļi un ASV... (lasīt tālāk) | ||




Par to ka speele ir vizuaali super pilniigi piekriitu, bet cutsceenas ir pabriesmiigas.. viduveeji modelji uz backgroundi izskataas kaa plakaati. Tachu to gameyplay ir garlaiciigs pilniigi nepiekriitu. Gameplay ir daudzveidiigaakais ko esmu redzeejis peedeejaa laikaa nemaz nerunaajot par misiju dazhaadiibu. Njemot veera polju izstraadaataaju pieredzi un darba kvalitaati, buut lineaarai ir tas pats labaakais, kas vareeja ar speeli notikt. Ja buutu sandbox pasaule to iespeejams piemekleetu farcry2 liktenis, ka ir milziiga karte, kuraa nav ko dariit ! Crysis un farcry2 ir spilgti piemeeri tam kaa linearitaate var buut labaaka par openworld. Autor ja gribaas vesternu ar open world tad tev pa taisno pie Red Dead Redemption speeleeshanas.
Nekur neizlasiiju par to kas shajaa speelee bija viskaitinoshaakais – duelji. Vaajpraats, ka visas sizhetiski nozimiigaas epizodes peec apshaudes atrisinaas ar dueli.. neredzu jeegu apshaudei (arii speeles finaalaa)
Tā par dueļiem ir vesterna pamatideja, ka tajā laikā tip visu tādā veidā mēdza atrisināt.
Par linearitāti – protams liela sandbox pasaule ne tuvu nav labākais risinājums, taču ja iedod vienu vienīgu ceļu pa kuru iet, tajā saliek skritpētus notikumus, nevar cerēt, ka pieredzējis spēlmanis jau neredzēs, kas priekšā ir gaidāms. Man vairāk prasās pēc kaut kāda balansa – protams virziens kurā iet un pildīt misiju, taču vairākus iespējamos veidus kā to izdarīt un mazliet arī stratēģiju un spēles gudrību no paša spēlētāja, nevis iesēsties krēslā, uzlikt roku uz peles un noskatīties visu spēli kā filmu. Gribās vairāk kontroli pār spēles personāžu un situāciju, nevis sekot pa uzliktajām dzelzceļa sliedēm.
Kā labu piemēru sandbox pasaulei no nepieredzējušiem autoriem varu minēt S.T.A.L.K.E.R. Gana interesanta, daudzveidīga, sarežģīta un perfektos izmēros attiecībā pret darāmā daudzumu.
STALKERs bija citas probleemas.. tiiri no tehniskaa izpildiijuma puses.. CoJ2 ir daudz gludaak nostraadaata tajaa zinjaa.
CoJ2 gribeeju precizeet savu viedokli. Manupraat speeles viena no lielaakajaam vertiibaam ir emocijas ko taas sniedz, bez lielieski izstraadaatas atmosfeera tas nav iespeejams. CoJ2 atmosfeera iztureeta lieliski.
Par to ka sandbox ir labi prieksh musdienu speles nestriidos, bet MANUPRAT shai speelei taa buutu katastrofa, sanaaktu Godfather2 kur ir 5 tipu side-missijas un viss.
PS. Nepatiikams truukums speelej ljoti vaaja sejas animaacija.. kuru deelj pat gribaas cut sceenas izlaist
Nebūtu raksta, neuzzinātu, ka iznāca otrā daļa. Paldies, gan jau iečekošu