Pavisam nesen manās rokās nonāca DVD ar šo spēli, kas izdota tika 2005. gadā, un līdz šim man tā arī īsti nebija vēlēšanās un iespējas to izmēģināt. Tad nu tagad tas tika godam izdarīts. Jāsaka, ka spēles žanrs uz papīra nepavisam nav spēles žanrs dzīvē. Ja papildus tam vēl izņem no spēles labākos elementus, sikvels īsti nevar būt labāks par orģinālu.

Black & White pēc definīcijas ir dieva simulators. Pēc veidotāju vārdiem tā ir stratēģija ar tomogučī piesitienu. Realitātē tas ir 3 dimensiju tomogučī ar nelielu stratēģijas piesitienu. Spēlētājs ir dievs, kas tiek nosūtīts (šķiet, ka) uz planētu Zeme, jo vietējiem pamatiedzīvotājiem pēkšņi ir savaidzējies vienu tādu. Pirmās versijas lidojums caur kosmosu bija pievilcīgāks. Spēles sākums  ir kā Deja vu. Tā pati lidošana caur visumu, apmācība, zvēra izvēle, pāris muļķīgi kvesti un lielais ļaunais zvērs uzbrūk mūsu treniņnometnei. Tad nu atriebes kāri mēs mēģinam tikt cauri kampaņai.

Nezinātājiem, Black & White spēle ir populāra ar to, ka spēlētājam auklēšanai un audzināšanai tiek piešķirts Černobiļas izmēra zvērs. Ar tā palīdzību un savām dievišķajām spējām tad mums ir jāvada sava cilts un jācīnās ar citiem dieviem. Ideja nebūtu slikta, ja vien tās izpildījums būtu drosmīgāks.

Sākšu ar atšķirībām no pirmās daļas. Zvēram tagad ir skaidri redzami prasmju līmeņi. Tā pat ir iespējams viņu vairāk kontrolēt pieliekot pie vienveidīga darba, vai arī dodot viņam pilnu rīcības brīvību ganīties pa ēdenes dārzu. Iedzīvotāji nav mainijušies ne par mata tiesu. Tā pat pietiekami stulbi, lai paši nespētu pat vairoties bez dieva norādījumiem. Nemitīgi čīkst par kaut kā trūkumu, un pašiem nepietiek prāta iet un izdarīt bez iebakstīšanas ar dievišķo pirkstu. Neticami kaitinoši.

No labajiem uzlabojumiem varētu minēt ēku būvniecību, kas ir uzlabota līdz klasisko stratēģiju formātam. Tā pat beidzot spēle ir piedzīvojusi vadības paneli, ko gan var paslēpt, lai visu laiku nemaisītos pa kājām. Tā pat beidzot mums ir reāla iespēja būvēt spējīgu armiju un to arī vadīt pa visu salu, kas nedaudz vairāk otro daļu pietuvina stratēģijas nosaukumam, taču no stratēģijas tas arī ir viss.

Pretinieki nav stratēģijas vārda cienīgi. Nepietiek ar to, ka spēlei nav dažādi grūtības līmeņi, pretinieki ir vistiešākajā veidā stulbi. Pietiek uzbūvēt mūri un uz tā novietot lokšāvējus, lai spēlētāja pilsēta tiktu nosargāta bezgalīgi ilgi. Vienīgais ko datora pretinieks dara, atkārtoti vienā punktā sūta pa vienai karotāju grupiņai, kas dažu sekunžu laikā krīt no koncentrētā lokšāvēju uzbrukuma.

Pa to laiku mierīgi un vieglu sirdi varam īstenot labsirdīgās uzvaras taktiku – palielināt pilsētas izmēru, līdz visi pretinieku ciemu iedzīvotāji labprātīgi pārnāk spēlētāja pusē. Ak jā, ir arī zvērs. Tam var iedot bumbu, lai pamētā un nemaisās pa kājām. Ak jā, ir divi veidi kā uzvarēt pretinieku ciematus – minētais, pārvilināt visu publiku pie sevis, vai vienkārši nosūtīt armiju ar zvēru un visus noslaktēt.

Priekš reālā laika stratēģiskās spēles, kur ātri lēmumi un rīcība bieži vien ir izdzīvošanas jautājums, B&W2 ir neticami slikta vadība. Rokas kratīšana, nemitīgie gļuki ar kameras leņķiem un automātisko snap to object* sistēmu, nejēdzīgā būvēšana pa laukumiem – tas viss var novest pie nervu sabrukuma vēl pirms briesmīgie acteki būs paspējuši nodedzināt jūsu ciemu līdz pamatiem, kas arī ir vienīgie reālie pretinieki spēlē.

Ja Spore varēja nosaukt, par līdz šim necienīgāko ‘stratēģijas’ vārda nēsātāju, tad Black & White 2 to drosmīgi pārņem savā paspārnē. Tiesa viss arī nav tik briesmīgi kā varētu likties. Lai gan stratēģija ir švaka, kā unikāls projekts salīdzinoši interesants un ir iespējams pavadīt dažas stundas auklējoties ar milzu dzīvnieku un būvējot labības laukus.

Kā sliktākais lēmums sikvela izstrādē tik tālu, manuprāt, ir daudzspēlētāja režīma izņemšana no Black & White 2. Tas bija visinteresantākais spēles elements pirmajā daļā, un otrajā vienkārši cietsirdīgi, tas tiek mums noņemts. Vienīgais ko varam darīt, ir iet cauri apnicīgajai dažu salu kampaņai atkal un atkal. Tad nu īsti vairs nav skaidrs, kam spēle ir adresēta, kādiem nolūkiem. Nedz multiplayer nedz arī kaut kāds nebūt random map jeb skirmish režīms. Tikai kaitinoša kampaņa. Labs paraugs, kā nevajadzētu veidot spēles turpinājumu. Interesantu novitāšu vietā mums ir vesela rinda kaitinošu jaunu elementu + iepriekšējie gļuki, kad spēli nav iespējams paspēlēt tālāk par pirmajām 5 minūtēm bez 130mb patchu novilkšanas dēļ gļuka, kas nokar ne tikai spēli, bet visu OS.

Un kādas sēnes ir jālieto, lai varētu sižetā ievietot karu starp Grieķiem un Actekiem?

Visinteresantākais šīs daļas jauninājums ir Lionhead interaktīvais logo pie spēles ielādes, kad ar peli ir iespējams mētāt kasti pilnu ar maziem krāsainiem klucīšiem, kamēr tiek simulēts neliels spēles fizikas paraugs. Viss pārējais ir tikai un vienīgi sačakarēts kopš pirmās daļas. ..ak, vēl izņemot spalvas zvēriem. Tās viņi sen bija pelnījuši.

Grafiskais noformējums, pašsaprotami ir uzlabots un spēle izskatās daudz maz pievilcīgi arī šodien. Tā pat mūzika, lai gan kopš pirmās daļas nav mainijusies, ir izcila.

*snap to object – kaut ko būvējot vai iezīmējot, kursors nemanāmi automātiski pielīp pie tuvākā kustināmā objekta.

Vienā teikumā: Otrā spēles versija ir vienkārši uzlabota grafika, un sačakarēta spēles identitāte un spēlējamība, jo spēlei īsti vairs nav mērķa.