Nesen Bethesda izlaida turpinājumu seriālam, tā noskaņās, neapzinoties, pievērsos arī veco Fallout daļu spēlēšanai. Šoreiz tieši otrajai. Ir neskaitāmi cilvēki, izteikti Fallout fani, kas tikai un vienīgi ar labiem vārdiem runā par pirmajām divām daļām, bet ne pārāk iejūtīgi par trešo turpinājumu. Tad nu mēģināju saprast kādēļ.

Jāsāk ar to, ka 1998. gadā, kad spēle iznāca, nepavisam nebiju Fallout fans, bet šķiet par tādu kļuvu tieši trešās daļas dēļ.

Fallout 2 sākas kādā pilsētā, kur galvenais varonis tiek īpaši izraudzīts, lai dotos uzdevumā sameklēt G.E.C.K `u un atdzīvinātu vidi ap pilsētu. Nezinātājiem – GECK (Garden Eden Creation Kit) ir īpašs koferītis, kas atradās katrā no Bumbu patvertnēm, lai pēc iznākšanas varētu atjaunot dzīvo dabu, kas būtu nopostīta atomkara gadijumā. Tad nu mums ir jādodas uzdevumā atrast vienu un atnest atpakaļ. Pašsaprotami, kas tas nebūt nav tik vienkārši. Jāpārmeklē daudzas pilsētas informācijai, tad bumbu patvertnes (Vaults) paša GECK`a meklējumos.

Spēles grafiskais iepakojums no 1998. gada skatpunkta ir lielisks. Lai gan tajā laikā palēnām sāka attīstīties 3dimensiju spēles, 2dimensiju spēlēm bija daudz labāks noformējums dēļ tehnoloģiskajām iespējām un datoru jaudas. Pat pašlaik, pēc 10 gadiem, spēle izskatās vairāk nekā pieklājīgi un tā nebūt nav lieta, kas no tās atbaidītu.

Par izsmalcināto skaņu celiņu mums būtu jāpasakās Markam Morganam, kas rakstijis mūziku arī tādām spēlēm kā Planetscape Torment,Descent 2, kā arī pēdējā laikā filmām un seriāliem, kā Shark, One Tree hill u.c. Pateicoties skaņu celiņam, izveidotajai ilūzijai par pasauli un daudzšķautnainajiem uzdevumiem spēles atmosfēra ir radīta fantastiska. Ir nepieciešamas tikai dažas minūtes, lai pilnībā iejustos pasaulē.

Taču, kā parasti ir arī mīnusi, jo pat Fallout nav ideāls. Lielākais mīnuss, kas atbaidītu mūsdienu vidusmēra spēlētāju varētu būt interfeiss. 1998. gadā protams bija pavisam citi standarti un lai gan pie spēlēm tā pat strādāja desmitiem cilvēku, tās ne tuvu nebija tādā līmenī kā pašlaik un ne tikai no tehnoloģiskā viedokļa, bet arī psiholoģiskā un ergonomikas.

Kvestu pārlūkošana ir dramatiski briesmīga, kas var nobiedēt mūsdienu izlutināto cilvēku. PipBoy`ā mēs neredzam nekāda veida pierakstus par sarunām vai uzdevumu detaļas. Ir tikai pats uzdevums pāris vārdos – piemēram – atrast GECK vai Sameklēt kaut kādu nebūt detaļu kādai iekārtai. Vismaz uzdevumi ir sašķiroti pa pilsētām, taču tas arī ir vienīgais veids, kā spēle nāk pretī spēlētājam. Visi pieraksti ir jāveic pašam uz papīra lapām, lai nesanāktu skraidīšana uz priekšu un atpakaļ dēļ sliktas atmiņas, un tad pat NPC ne vienmēr atkārto visu uzdevumu pilnībā un spēlētājs paliek uz ielas, kasot pakausi. Nav runa, par precīzas vietas atzīmēšanu kartē vai bultiņām, kas rāda virzienu, taču ja saglabātos vismaz pilna detalizācijas par uzdevumu, tas vismaz būtu kaut kas.

Vēl no ergonomiskas, murgs ir ne tikai uzdevumu pārskatīšana, bet arī viss pārējais interfeiss. Svētdienas spēlētājam bez spēļu pieredzes vajadzēs kārtīgi pasvīst, lai apskatītu kaut informāciju par objektu, kas atrodas inventārā. Labās pogas turēšana, tad vilkšana velns viņ zin kur? Kas ko tādu vispār var iedomāties? Tas laikam ir iemesls kāpēc spēlēm līdz sāka dot pamācību grāmatiņas.

Tā pat objekti ar kuriem spēlētajs varētu darboties, nekādīgi nav izcelti. Vienīgais kas atliek ir pieliekties tuvāk ekrānam (pateicoties zemajai izšķirtspējai, ne pārāk tuvu) un vienveidīgajā, pelēcīgajā vidē saskatīt objektus, kas nereti nepieciešami uzdevumu izpildei.

Tālāk, kā jau kārtīgā RPG, nevis Action-RPG, kas mūsdienās ir populārāki, kaujas pilnībā notiek gājienos. Spēlētājam nav jābūt meistaram arī straujā peles kustināšanā. Mierīgi var vienu roku var norādīt uzdevumus un dzerot tēju vērot brutālās animācijas, kā pilnīgā maltajā gaļā tiek pārvērsti personāži. Laikam jāpiemin arī, ka spēlē nav nekādi mūsdienu reitingi vai ierobežojumi. Viss ir 100% realistiski un patiesi, cik vien patiesi var būt iedomātā situācija. Cilvēki patiešām ir savtīgi, rupji, nepieklājīgi, uz ielām var atrast prostitūtas, ir pat iespēja filmēties porno filmās, un, ja ar ložmetēju tuvā attālumā šauj pa cilvēku, tad attiecīgi viņš arī tiek samalts gabalos. Un nogalināt var visus bez izņēmuma. Tas, kā tu pēc tam pabeigsi uzdevumu, tā ir tava problēma.

Šķiet pirms desmit gadiem kašķīgās māmiņas ASV vēl nepievērsa uzmanību vardarbībai spēlēs, tapēc Fallout2 ir šķietami lielāka rīcības brīvība, vienīgi ko dod tā brīvība, ja nav īsti daudz ko darīt? 1998. gads nebija Sandbox laikmets, tāpēc vienīgais ko vari darīt, ir staigāt, pildīt uzdevumus. Un visa burvība slēpjas garajos tekstos, kas jālasa, mūzikā un dizaineru darbā. Bez kārtīgas spēlētāja iztēles, iejusties var būt pagrūti. Tie laiki, kad spēlēs bija arī jāpiedomā un jāpiepūlas, ir pagājuši, taču vienmēr ir iespēja tur atgriezties ar tādām spēlēm kā Fallout2.

Fallout2 ideja un atmosfēra ir fantastiska, taču līdz ko runa sāk iet par spēlēšanu, viss mainās. Kvesti ir garlaicīgi un pliekani, nesaprotamas norādes, lieka klīšana apkārt, tirgotājiem nav naudas, par ko nopārdot savāktos labumus, un interfeiss ir lietojams tikai ar kārtīgu smadzeņu sasprindzināšanu. Tas ir gandrīz vai kā spēlēt lomu spēli mežā ar bariņu jokaino cilvēku, kad viss ir jādomā un jāiztēlojas pašam. Taču, laikam jau tieši to nozīmē burti RPG – Role Playing Game.

Spēlēt gribētājiem, lūk neoficiāls patch, kas izlabo kaudzi kļūdu, kā arī ļauj spēli palaist uz Windows Vista, kas normālos apstākļos 640x.. izšķirtspēju neļauj atvērt pa visu ekrānu, taču palaist logā Fallout 2 nav iespējams.

Vienā teikumā: Klasisks meistardarbs no spēļu slavas zāles īpaši rūdītiem geimeriem, kam mūsdienu spēles liekas par vieglu un pliekanu.