Katrai sevi cienošai spēļu sērijai ir sava mākslas filma. Sen senos laikos Medal of honour uztaisija Glābjot ierindnieku Raienu spēles versiju ar izkāpšanu Omahas pludmalē. Nejauši tā sagadijies, ka pirms pāris dienām pa tv rādija Šauro sārto līniju. Un tagad spēlējot Cod5, tā vien redzu filmas kadrus atkal un atkal. Vai arī visas cīņas pa džungļiem vienmēr izskatās vienādi?

Lodes spindz gar ausīm, visapkārt sprādzieni, kamera nemitīgi tiek kratīta, visapkārt asinis, līķi, kliedzoši kajinieki un kaut kur garajā zālē lien jums virsū kārtējais vilnis ar japāņiem-kamikadzēm. Domāju ka šī sērijas spēle japānā nav diez ko populāra. Un nu jau uz brīdi likās, ka amerikāņi beidzot beigs apsmiet vāciešus par sen pieļauto kļūdu, bet nekā. Kā iepriekšējā spēlē mums tiek dotas 2 paralēlas kampaņas. Kamēr amerikāņi izkāpj pie japaņiem, lai pamētātos ar granātām, krievi (jeb kā friči nemitīgi sauc – komunisten) atriebes kāri un nikni dodas iekarot Berlīni – Vēlreiz! Spēles pēdējā misija ir tieši tā pati, kas bija CoD sērijas pirmajā spēlē. Praktiski ir izmainīta tikai amerikāņu kampaņa. Krievi dara to pašu atkal un atkal, taču šoreiz daudz iespaidīgāk.

Vai es neminēju, ka pēc drosmīgās 4. versijas, Call of Duty atgriežas pie ww2* tēmas? Kad nu jau šķiet, ka visi fašisti ir izšauti, desmit reizes uzvarēti, Activion pavēl veidotājiem atrast vēl dažus, jo amerikāņiem vēl neesot gana.

No vienas puses, atgremot to pašu atkal un atkal nekad nenāk par labu un agri vai vēlu tam ir jāapnīk. Taču no otras puses, pašreizējās tehniskās iespējas ļauj visu iepriekš redzēto aplūkot citā gaismā. Un vel pēc 10 gadiem kārtējā CoD spēlē krievi noteikti atkal mēģinās ieņemt Reihstāgu, jo lodes būs iespējams uztaisīt apaļākas. Krievu kampaņa ir kaut kur jau redzēta un spēlēta no sākuma līdz beigām. Tās pašas kartes, tie paši dialogi, vēl joprojām tie paši ļaunie vācieši. Toties, kas attiecas uz amerikāņu kampaņu, tad tur ir šis tas jauns. Tik bieži nebūt nenākas ww2 spēlēs cīnīties ar japāņiem. Šķiet mazāk populārs, bet ne mazāk iespaidīgs ļaunais tēls. Kamikadzes, kas ne reizi vien likuši ielādēt pēdejo checkpoint`u (man gļukoja saglabāšanās tapēc spēlēju no čekpointa līdz čekpointam). Šaušalīgas un brutalas spīdzināšanas ainas. Atjautīgas mežabrāļu maskarādes un slazdi. Garā zāle, un vairāk par visu, World at War firmas zīme un reklāmas seja – ugunsmetējs.

Spēles process kā tāds nav mainijies ne pat mazliet. Viss ir kā parasti. Haoss, sprādzieni, šāvieni, kliedzieni, un NPC gaidīšana, kad tu kā spēlētājs doties uz priekšu, lai triggerotu nākamo skriptu un liktu no alām izskriet nākamajam japāņu vilnim.

Ir vel viena lieta, par ko sākumā gribētu pasūdzēties. Lai cik ļoti veidotāji visās sērijas spēlēs uzsvērtu starp misijām, ka karu neizcīna viens kareivis, bet gan visi kopā, jau 5. reizi pēc kārtas spēlē viss ir tieši pretēji. Bez spēlētāja neviens cits neies un tos bunkurus neizsvilinās, bez spēlētāja arī neviens cits neprot apieties ar sprāgstvielām klasiskajā misijā – uzspridzināt 88tos. Ja ar to veidotāji grib noturēt spriedzi, tad, manuprāt, tas ir visneveiksmīgākais risinājums.

Līmeņi ir šauri un taisni, un tas no vienas puses ir pat labi. Nekādas aizklīšanas nebūtībā, bet nemitīga gulšņāšana pa dubļiem un šaušana pa dievs vien zina kurieni. No otras puses, kas tas par karu no kura tu nevari kaut uz brītiņu aizbēgt un mēģināt apiet pretiniekus varonīgi no aizmugures, kamēr tavi līdzgaitnieki pašnāvnieciski dodas augšup pretī ložmetējiem. Japāņu forti ir īpaši pasaules brīnumi, kuriem gar malu iet ceļi, pa kuriem vienkārši un ērti jebkurš tūrists var pieiet fortam no aizmugures, lai izdedzinātu sliktos puišus.

Spēlējamība par nožēlu Cod nav mainijusies kopš pirmās spēles ne cik. Viss ir precīzi tā pat. Savādāk ir Cod4 stila video iespraudumi starp misijām, kas notur uzmanību un dzinējs ar skaisto grafisko iepakojumu. Papildus tam, šī viennozīmīgi ir visbrutālākā šī seriāla spēle. Tik asiņainus un cietsirdīgus skatus reti ir nācies redzēt kādā kara spēlē. Laikam pluss par realistiku, taču par visu pārejo liels mīnuss. Arī iebiedēt ar rullīšiem viņiem galīgi nesanāk. Lai cik baisus dokumentālus kadrus rādītu un cik stingri teiktu, ka karš ir slikts, spēles process tikai liek šaut vēl vairāk un atklāti runā pretējo. Ugunsmetējs ir jautra padarīšana. Un vieglajā grūtības līmenī ātra izskriešana visam cauri prasija 5h no dzīves. Pēc tam viss griežas un ņirbst, jo spēles process nav no mierīgākajiem.

Protams lieki piebilst, ka spēle ir bezgala skaista, kamēr neskaties uz līķu kalniem zem kājām. Tā pat ieskaņojums ir pirmklasīgs. Ar pietiekami lielu ekranu un kārtīgu skaņu sistēmu, var iespaidīgi iegrimt Klusā okeana salās.

Taču viss augstāk minētais ir pilnīgs sīkums, jo acīmredzami spēle ir galvenokārt domāta daudzspēlētāju režīmam. Iet to pašu, visu tik ļoti iecienītajā, coperative, ir pavisam cita lieta. Jautra un bērnišķīga sacensība ar draugiem, kas paspēs nogalināt vairāk cilvēku. Tā pat visi standarta, Spēlētajs pret Spēlētaju, režīmi. Un kaut kas nebijis šada tipa spēlēs. Izejot solo kampaņu, jums atveras iespēja ar draugiem uzspēlēt izdzīvošanas spēli pret nacistu zombijiem. Jūs esat ievietoti līmenī un jums jānoturas pēc iespējas ilgāk dzīviem, kamēr no visām malām lien virsū zombiju bari, ar katru vilni arvien vairāk un stiprāki. Zīmīgi, kad šāda iespēja parādās līdz, ko Velve izdod Left4Dead, kas ir praktiski tieši tas pats, tikai atsevišķā spēlē par papildus 30 latiem. Bet lai būtu lielāks stimuls pirkt Cod5, multiplayer režīms tagad notiek caur Master serveriem, kuriem nevar piekļūt ar zagtu versiju, tāpēc nevar izklaidēties ar citiem spēlētajiem. Lieki piebilst, ka no Cod4 saglabājusies pieredzes krāšanas sistēma, un līmeņiem augot, Jums kļūst pieejami jauni ieroči un inventāra objekti. Tātad pērkam officiālu versiju veikalos un izbaudam spēles galveno labo elementu – daudzspēlētāju režīmu.

*ww2 – World War 2 jeb mūsu valodā – Otrais pasaules karš.

Vienā teikumā: Cod4 spraigums un skaistums kā iepakojums tam pašam pirmajam Call of Duty, ar kuru sērija kļuva tik ļoti slavena.